Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

68 Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945)
1944. gadā, kad fronte sāka tuvoties bijušās Latvijas Republikas robežām, frontes
ziņu aktualitāte pieauga. Šo ziņu uztveri sabiedrībā raksturo Drošības palīgpolicijas
Jēkabpils punkta vadītāja P. Bites 1944. gada 19. februāra ziņojums: “Plašās iedzīvotāju
aprindās bija radies redzams satraukums sakarā ar lielajām pārmaiņām Austrumu frontē,
bet pēdējo frontes notikumu norises publicēšana presē un pa radio lielo satraukumu
pa daļai samazinājusi. Iedzīvotāju vairākuma noskaņojums un pārliecība, ka boļševiku
iebrukuma iespējamība pagaidām novērsta.” 80 Tajā pašā ziņojumā ir arī šādas rindas:
“Pēdējā laikā novērota pastiprināta boļševiku raidītāju noklausīšanās plašākās iedzīvotāju
aprindās, jo zudusi katra ticība vācu skopi izteiktajiem oficiāliem radio un laikrakstu
ziņojumiem, kuri parasti nāk ar vairāku dienu nokavēšanos. Vispār vācu propaganda
tautas acīs nebauda agrāko ticamību.” 81
Kā šādas pretrunas izskaidrot? Propagandas galvenais mērķis nav panākt uzticamību,
bet gan tas, lai sabiedrība rīkotos atbilstoši propagandista interesēm. Šajā piemērā
tas ir labi redzams: no vienas puses, sabiedrība netic tam, ko stāsta oficiālie ziņu avoti,
bet, no otras puses, tā neļaujas panikai, nomierinās un turpina savu pienākumu izpildi.
Šāds problēmas uzstādījums ir raksturīgs vācu okupācijas laika propagandai, jo ziņojumi
par neuzticēšanos tai sāk parādīties jau 1941. gada nogalē, kamēr propaganda kā
ietekmīgākais – atļaušos apgalvot – sociālās kontroles instruments panāca savu arī
bez “ticības” tai.
1944. gadā ar pilnu spēku tika ekspluatēts propagandas sniegtais skaidrojums, kas
vācu zaudējumus pasniedza adresātam kā ieguvumus. Savulaik sakāvi pie Ļeņingradas
propaganda pasniedza tā: “Ziemas kauja Ļeņingradas dienvidos, lai runātu līdzībā, ir
jāvērtē kā gausa tērauda loka atspiešana, kas prasa visus ienaidnieka spēkus un ļoti
stipri nodeldē viņa enerģijas.
Ja boļševiki tagad publicē lielus laupījuma skaitļus, tad jau tagad ir jāpasaka,
ka visi vācu kararīki, par visām lietām jau vērtīgā vissmagākā kalibra artilērija, tika
atvilkta tik laikus, ka jau pirmajā kaujas cēliena laikā pilnā skaitā varēja no savām
jaunajām pozīcijām apšaudīt vecos Ļeņingradas mērķus. Ja ienaidnieks ap Pēterhofu
vispār atrada vācu kara materiālus, tad tie bija vienīgi lūžņi, ko nebija vairs vērts
aizvākt.” 82
Raksturojot 1944. gada pavasarī veikto padomju spēku ofensīvu, tas tika pasniegts
šādi: “Kaut arī boļševiki savā lieluzbrukumā ieguvuši zināmu teritoriju, kas ārēji šķiet
iegrāmatojama aktīvā, tad tomēr savā būtībā šo panākumu ietekme ir negatīva. Proti,
boļševiku iegūtais apvidus ir izpostīts, ne tajos iespējama rūpniecības, ne arī satiksmes
atjaunošana, vismaz ne tādos mēros, kādus to prasa modernā uzbrukuma kara norise.
Boļševiki tagad vēl tālāk attālinājušies no savām spēku un materiālu rezervēm, viņu
apgādes ceļi kļuvuši vēl garāki. Kāda tam visam būs ietekme uz stipri vājinātajiem
boļševiku spēkiem, to nepārprotami rādīs tuvākā nākotne.” 83