Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Andris Kūla. Metropolīts Sergijs un Pareizticīgo baznīca nacistu okupētajā Latvijā
jūnijā un kuri no Latvijas tika aizvesti uz Ostrovas cietumu, nokļuvuši brīvībā, devās
uz Pleskavu, kur arī noturēja dievkalpojumus.” 104
Protams, tas viss nevarēja notikt bez paša eksarha Sergija ziņas. Tādā veidā par
baznīcas atdzimšanas centru kļuva Pleskava. Teritorija, ko aptvēra misijas darbība,
iekļāva Ļeņingradas apgabala dienvidrietumu daļu, daļu Kaļiņinas, Veļikije Lukus, Novgorodas
un Pleskavas apgabalu. Šajā teritorijā tajā laikā dzīvoja apmēram divi miljoni
cilvēku. Misija darbojās armijas grupas “Ziemeļi” ietekmes sfērā.
Kā redzams, iniciatīva misijas izveidē nāca no PB un bija saistīta ar baznīcas un
ticīgo interešu aizstāvību. Padomju Savienībai PB misijas uzplaukums nozīmēja tās
antireliģiskās darbības un politikas krahu – vietās, kur vairs nebija Sarkanās armijas un
padomju varas iestāžu, atjaunojās PB, kas kā organizācija bija pilnībā iznīcināta. Tātad
reliģiozitāte tautā nebija iznīcināta, tā bija tikai apspiesta ar varu. Vācu virspavēlniecība,
atļaudama misijas darbību, būtībā ticēja padomju propagandai par reliģijas izskaušanu
PSRS teritorijā un necerēja, ka PB misijai būs kādi ievērojami panākumi. Militārā vācu
virspavēlniecība misiju gribēja izmantot kā rīku ideoloģiskajā cīņā pret padomju varu,
sludinādama “krusta karu” un reliģijas aizstāvēšanas lozungus pret bezdievju varu. 105
Taču šāda rīcība no vācu virspavēlniecības puses bija kļūdaina, jo tā vāji orientējās
masu noskaņojumā un, kā redzēsim, arī misijas gadījumā nemācēja šo noskaņojumu
izmantot savā labā. Arī padomju vara saprata savas politikas kļūdīšanos un bija spiesta
būtiski mainīt nostāju no cīņas pret reliģiju uz mierīgu līdzāspastāvēšanu.
Katalizatora loma šeit bija nevis vācu militārajai ofensīvai, bet tieši Baltijas, it īpaši
Latvijas garīdzniecības garīgajām aktivitātēm. Tā padomju režīmam bija daudz bīstamāka,
jo pierādīja režīma antireliģiskās politikas bankrotu.
Tie, kas cenšas parādīt eksarhu Sergiju kā čekas pakalpiņu un PSRS politikas
īstenotāju, nevar izskaidrot misijas fenomenu. Misijas organizācija un vadīšana bija
tieši tas, kas pierādīja, ka metropolīts eksarhs nedarbojās PSRS spēka struktūru interesēs,
bet gan PB interesēs, veicinot tās autoritātes pieaugumu tautā. Misijas darbību
nu nekādi nevarētu vēsturiski novērtēt kā “apšaubāmu”, kā raksta H. Strods grāmatā
“Metropolīts Augustīns Pētersons”. 106 Tas, ka Augustīns neiesaistījās šinī darbībā, tikai
pierāda minētā reliģiskā darboņa tuvredzību un politiskās ambīcijas, kas nebūt nav
saistītas ar baznīcas ietekmes nostiprināšanos. H. Strods nekritiski piekrīt Z. Balevica
viedoklim, kas atklāti nosoda misijas darbību no padomju politiķu un ateistu pozīcijām. 107
Apskatot Z. Balevica minēto “misionāru” sadarbību ar nacistiem publicēto dokumentu
un pašu garīdznieku liecību gaismā, varam secināt, ka misionāru pasludināšana par
okupantu līdzskrējējiem bija uzvarējušās padomju varas atriebe PB par sakāvi, ko tā
piedzīvoja 1941. un 1942. gadā ideoloģiskajā frontē. Padomju ideologi un čekisti bija
pārrēķinājušies, cerēdami, ka reliģiozitāte tautā ir zudusi, bet baznīcas kalpotāji kļuvuši
par paklausīgiem pakalpiņiem.
191