Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

200 Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945)
Tāpēc prāvests lūdz atstādināt viņu no pienākumiem, jo viņš nav spējīgs īstenot eksarha
rīkojumus. Eksarhs neatstādināja šo cītīgo mācītāju, bet nosūtīja misijas darbā
uz Pleskavas apgabalu.
Turpmāk eksarhs mēģināja cīnīties pret vietējo birokrātiju. Viņš ierosināja veidot
stārastu padomi, kas tiešā sadarbībā ar eparhijas arhiereju “piespiestu un palīdzētu
draudžu padomei veikt tās tiešo darbu – palīdzēt konkrētiem draudzes locekļiem vai
mācītājiem”. Eksarhs kā piemēru minēja mācītāju Jurovski, kurš nesekmīgi no savas
draudzes padomes lūdza dzīvokli. 145 Savā rezolūcijā eksarhs norādīja, ka arī dievkalpojumu
vadīšanā nav ievērota paredzētā kārtība. Kā rakstīja pats Sergijs, tur valda
ārkārtīga paviršība un izlaidība (“kpaйняя небрежность и расхлябанность”). 146
Tāpēc tika uzdots Eparhijas padomes locekļiem iesniegt ierosinājumus un izstrādāt
vienotu dievkalpojumu kārtību.
Eksarhs sekoja, lai vietējie priesteri, izdabājot iedzīvotāju vēlmēm, nepārkāptu
kanonus. 1944. gada 27. aprīlī Eparhijas padomes sēdē eksarhs izteica klaju nosodījumu
par pašnāvnieces apbedīšanu pēc pilnas kārtības un noliedza turpmāk apbedīt
pašnāvniekus bez bīskapa ziņas, ja vien nav ārsta apliecības par vājprātību. 147 Tāpat
eksarhs veltīja veselu rakstu par citticībnieku apbedīšanas kārtību gadījumā, ja šie
citticībnieki – luterāņi vai katoļi – dzīvojuši jauktās ģimenēs. Šeit Sergijs atsaucās uz
Maskavas patriarhāta tradīcijām. Viņš pieļāva daļēju goda izrādīšanu šādiem PB lojāliem
ticīgajiem, nepārkāpjot baznīcas kanonus.
Analizējot visu avotu klāstu, redzams, ka eksarhs Sergijs pats personiski iesaistījās
Latvijas eparhijas dzīvē un mēģināja vadīt tās iekšējos procesus, sekmējot pareizticīgo
latviešu un krievu konsolidāciju ticībā, neizmantojot PB kā rusifikācijas rīku politisku
mērķu sasniegšanai.
Metropolīts Sergijs un iekšējā misija
Iekšējās misijas izveides iemesli bija padomju karaspēka strauja ofensīva Austrumu
frontē un lielais bēgļu pieplūdums Latvijas un Igaunijas eparhijā, kas sākās 1943. gadā
un ar katru mēnesi auga plašumā. Nacistu okupācijas iestādes bija ieinteresētas iedzīvotāju
evakuācijā, jo cerēja šo dzīvo spēku izmantot darbam Vācijas teritorijā, kā arī dzīvā
spēka zaudējumu segšanai frontē. Vācu administrācija saprata – lai gan par vēlu – savu
ideoloģisko kļūdu attiecībā pret “slāvu rasi”, kā to dēvēja nacionālsociālistu ideologi.
Tā, piemēram, Frīdriha Trampedaha (Ostlandes reihskomisariāta Politiskās nodaļas
priekšnieks) referātā, ko viņam sagatavoja referents Alfrēds Meijers, 1943. gada
6. martā parādās pavisam citas – līdz šim nedzirdētas notis: “Cīņa noris nevis pret
tautām, ko apspiež boļševiki, bet gan pret boļševikiem pašiem. Karš ir nevis militārs,
bet gan politisks.” 148