Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Kārlis Kangeris. Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941–1945)
Kā H. Vita, tā arī A. Hofmana ziņojumos lasāms, ka ierobežotu skaitu baltvāciešu
varētu izmantot civilpārvaldē, bet no monopolu uzņēmumiem visi būtu jāatsauc. Radās
jautājums – kuri tad būtu tie, kas drīkstētu palikt, un kuri tie, kas noteikti no savām
pozīcijām jāatbrīvo un jāizraida? Pēc abu ziņotāju uzskatiem, Latvijā (Igaunijā) varētu
palikt tie baltvācieši, kuri ir “politiskā ziņā nacionālsociālistiski skoloti” 45 . (Vecie, nacionālsociālisma
garā augušie baltvācieši, kā, piemēram, Jelgavas novada komisārs Valters
Eberhards fon Mēdems, nav bīstami” 46.)
Tā tika mēģināts aprakstīt un definēt, kas saprotams ar jēdzienu “baltietis”. Šajā
jautājumā mums ir pieejamas dažādas liecības, kā, piemēram, Hitlera teiktais (1942. g.
21. augusts; Werwolf), 47 plašais SS oberšturmbanfīrera Dr. Mārtiņa Zandberga memorands
(RSHA, 6. A nodaļa), 48 SS oberšturmfīrera Vilhelma Burmeistera (Austrumzemes
reihskomisariāta Galvenās pārvaldes vadītājs) speciālais ziņojums, 49 kā arī dažādi RSHA
raksti. 50 Šo baltieša jēdziena definīcijas diskusiju ilustrēsim ar diviem piemēriem:
“Man ar baltiešu ģimenēm ir bijis daudz grūtību. Viņiem ir kaut kas negatīvs,
kaut kas principiāli pārāks, ko es savā dzīvē nekur citur neesmu redzējis, bet pāri
visam spējas visu ko mācēt. [..] Vienā ziņā brīnišķīga kopības sajūta, savstarpēja palīdzība
– neticami! Bet garajos, garajos gadsimtos, kad viņi valdījuši pār vājāku tautu,
viņos izveidojusies mentalitāte, ka cilvēce pastāvot tikai no cilvēkiem, kuri jāvada, – kā
latvieši. Saprotams, ka viņi cits citu pazina. [..] Baltieši mēra citu cilvēku inteliģenci pēc
tā, ar kādiem viņiem ir sakari, vai kāds zina, ka grāfs tāds un tāds ir tādas un tādas
princeses brāļadēls.” 51
“Analizējot baltvāciešu būtības struktūru, rodas jautājums, kāpēc baltvācietis kā
tips visumā nav iemīļots. Pamats tam parasti meklējams tai apstāklī, ka iekšzemes
vācietis baltvācieti bieži vien uzskata kā uzpūtīgu un arogantu, dažkārt arī kā viltīgi
blēdīgu vai ironiski iedomīgu. Šis tips principā ir sastopams baltvāciešu aprindās, bet
tas galvenokārt tomēr aprobežojas ar inteliģences aprindām, tirgotājiem, kā arī liberāli
ievirzītajiem saimniecības vadītājiem. Šie nekādā ziņā neveido baltvāciešu tipa vidusmēru,
bet šīs parasti ir tās baltvāciešu grupas, ar kurām iekšzemes vācietim parasti
nākas sastapties.” 52
Tomēr “oficiālu” baltvāciešu jēdziena definīciju deva Propagandas ministrijas Austrumu
nodaļas vadītājs Eberhards Taubers (1943. g. 3. decembris): 53
“Ar vārdu “baltieši” mēs parasti saprotam visumā mazu vācu tautībai piederīgo
grupu no agrākajām valstīm – Latvijas un Igaunijas, bet nekādā ziņā no Lietuvas.
Visiem šiem baltiešiem ir līdzīga izcelšanās; tas nozīmē, ka viņi pieder vācu izcelsmes
dižciltīgajām vai arī lielpilsoniskajām aprindām Baltijā. [..] Ar jēdzienu “baltietis” mēs
saistām nervozu būtni bez darbaprieka, bieži vien uzticīgu ķeizaram vai arī vispār ar
reakcionāru nostāju, piederību starptautiskajai aristokrātijai un zināmu dekadenci, taču
arī kareivisku domāšanu un personisku godīgumu.
93