Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Gints Zelmenis. Kultūras pārraudzība un cenzūra Latvijā padomju okupācijas apstākļos
ministrijas Biedrību nodaļu (līdz 1940. gada augustam nodaļa bija SLM pakļautībā) nolēma
pārveidot par Biedrību likvidācijas komiteju un pakļaut to tieši Latvijas PSR Tautas
komisāru padomei. 86 1940. gada decembrī pieteikšanās termiņu likvidējamo biedrību lietās
saīsināja līdz divām nedēļām 87 (līdz 1940. gada jūnijam šis termiņš bija trīs mēneši).
Tas nozīmēja, ka K. Ulmaņa valdības laikā uzsāktais plašais biedrību apvienošanas
un likvidācijas darbs tiks nevis pārtraukts, bet pretēji solītajam par biedrošanās brīvību
turpināts vēl ātrākā tempā. Vairumu jaunās varas nolūkiem neatbilstošo biedrību likvidēja
salīdzinoši īsā laikā – no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada aprīlim (salīdzinājumam: pēc
K. Ulmaņa apvērsuma biedrību likvidāciju uzsāka jau 1934. gadā, un līdz 1940. gadam
tā vēl nebija pabeigta). 1941. gada marta beigās – aprīļa sākumā Biedrību likvidācijas
komitejas darbība tika izbeigta. Savas darbības laikā tā bija likvidējusi 3921 biedrību,
463 biedrības bija uzdevusi likvidēt vietējām izpildkomitejām, kā arī nodevusi atsevišķu
iestāžu vai izpildkomiteju uzraudzībai 1136 biedrības. Likvidēto biedrību mantu nodeva
attiecīgo pilsētu izpildkomitejai vai citām valsts iestādēm, finanšu līdzekļus ieskaitīja
Latvijas PSR budžetā, bet vērtslietas bija jānodod Latvijas Bankai izlietošanai pēc valdības
ieskata. Jāatzīmē, ka pēc biedrību likvidācijas, pārņemot likvidēto biedrību finanšu
līdzekļus, Latvijas PSR valsts budžetā nonāca vairāk nekā 1,24 miljoni rubļu, 88 neskaitot
vērtslietas. Tātad var secināt, ka, pirmkārt, biedrošanās brīvība atjaunota netika, otrkārt,
likvidētās biedrības faktiski tika aplaupītas.
Kopumā varētu rezumēt – Latvijas PSR kultūras pārraudzības iestādes veidoja pēc
PSRS attiecīgo institūciju parauga un norādījumiem, un kultūras darbinieku arodorganizācijas
faktiski darbojās ciešā valsts institūciju un kompartijas pakļautībā vai uzraudzībā.
1940. gada otrajā pusē nodibināja veselas trīs institūcijas, kuru pienākums bija īstenot
kontroli un cenzūru kultūras jomā. Katra no šīm institūcijām pārraudzīja savu kultūras
sfēru: GLP – presi un grāmatniecību, MLP – teātrus, vizuālās mākslas un kultūras
organizācijas, KfP – kino. Šo iestāžu dubultā pakļautība – Latvijas PSR TKP un PSRS
attiecīgajai institūcijai – noteica to, ka visas trīs minētās pārvaldes varēja darboties
diezgan neatkarīgi no vietējās valdības.
PSRS standartus piemēroja pat tādās detaļās kā struktūrvienību nosaukumi.
1940. gada septembra beigās visiem tautas komisariātiem tika dots uzdevums: ja resoros
vēl pastāv atsevišķi departamenti, tad pēc padomju iestāžu parauga tie jāpārdēvē par
pārvaldēm. 89 Cenšanās visas reformas pielāgot PSRS paraugiem un pieņemt svarīgus
lēmumus iespējami īsākā laikā 1940. gada vasarā un rudenī bija novedusi pie situācijas,
ka atsevišķos gadījumos valdība nespēja pilnībā kontrolēt ministriju un republikānisko
pārvalžu darbību. Bija gadījumi, kad apspriešanai TKP no kāda resora struktūrvienības
ienāca lēmumu projekti, par kuriem resora vadītājs nebija informēts. Acīmredzot šādi
gadījumi nebija retums, jo lieta aizgāja tik tālu, ka TKP nācās pieņemt lēmumu, kas
aizliedza iesniegt valdībā apspriešanai lēmumu projektus bez attiecīgā resora vadītāja
29