Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Andris Kūla. Metropolīts Sergijs un Pareizticīgo baznīca nacistu okupētajā Latvijā
1943. gada 12. aprīlī metropolīts Sergijs sastādīja šādu plānu, norādīdams:
1. Augstskolai jāgatavo garīdznieki ne tikai eksarhāta, bet arī Krievijas eparhiju
vajadzībām.
2. Galvenie priekšmeti jāpasniedz krievu valodā, bet latviešiem, igauņiem, baltkrieviem
un setiem liturģiskie un omiletiskie vingrinājumi jāveic dzimtajā valodā.
3. Mācību iestāde pakļaujas eksarha bīskapam.
4. Kontrolē vācu varas iestādes, nevis vietējā pašpārvalde.
5. Mācību iestādi dibināt nevis Rīgā, bet labāk kādā Krievijas pilsētā.
6. Vēlamas valsts subsīdijas. 139
Interesanti, ka vācu valoda kā otra apmācību valoda netiek minēta. Latviešu teologi
20. martā iesniedza savu priekšlikumu, ka pareizticīgo teoloģijas nodaļa jāatver universitātes
Teoloģijas fakultātē: “Pareizticīgo teoloģijas nodaļa nedrīkst būt patstāvīga,
jo tādējādi Maskava nekavējoties pacentīsies nostiprināt tur savu jurisdikciju. Baznīca
Maskavā ir boļševiku ierocis.” 140
1944. gada pavasarī tika atvērta Teoloģijas fakultāte ar divām nodaļām – luterāņu
un pareizticīgo. Tā kā tās darbība nebija saskaņota ar eksarhu Sergiju, viņš izdeva
rīkojumu, kurā noliedza pareizticīgajiem iestāties šajā nodaļā, motivējot šo aizliegumu
ar to, ka faktiski visi mācību spēki un pārvalde ir luterāņi. 141
Eksarhs Sergijs vispār pievērsa lielu uzmanību skolām eparhijā un ticības mācībai
tajās. Rezolūcijā par ticības mācīšanu vidusskolās eksarhs uzdeva Jānim Jansonam
un Nikolajam Perehvaļskim izanalizēt stāvokli skolās un iesniegt savus priekšlikumus.
Šāda rezolūcija bija saistīta ar vietējās pašpārvaldes klaju nevēlēšanos iesaistīt apmācībā
garīdzniekus.
Pēc protohiereja N. Smirnova 1943. gada 1. februāra ziņojuma redzams, ka deviņās
krievu skolās mācījās 146 pareizticīgie, taču ir tikai 20 ticības mācības grāmatu. 142 Tika
arī norādīts, ka ticības mācības stundas tiek atņemtas pareizticīgajiem priesteriem un
nodotas laicīgajiem skolotājiem. N. Smirnovs lūdza eksarham pēc iespējas ierobežot
laicīgo ticības mācības skolotāju iecelšanu, bet, ja tas tik tiešām nepieciešams, tad tikai
ar Eparhijas padomes piekrišanu. 1943.–1944. gadā kopā ar skolotājiem, kuri strādāja
bez Eparhālās pārvaldes norīkojuma, Latvijas eparhijā darbojās 55 cilvēki (29 latvieši
un 26 krievi). 143
Šie fakti pierāda, ka, neņemot vērā grūtos kara laika apstākļus, eksarhs rūpējās
gan par garīdzniecības, gan arī vienkāršu ticīgo izglītošanu. Tāpat eksarham rūpēja
dievkalpojumu kvalitāte un priesteru morāle. Par to liecina J. Ļogkija – Rēzeknes
draudzes prāvesta 1942. gada 29. augusta ziņojums. Ziņojumā norādīts par anarhiju
vietējā draudzes dzīvē, kas valdīja pirms Sergija ierašanās. Lūk, ko saka J. Ļogkijs:
“Pēdējos 25 gadus pierasts pie tā, ka baznīcā nav disciplīnas un nav stingras soda
sistēmas. Prāvests līdzinās rakstvedim, un ar viņu [prāvestu] draudzēs nerēķinās.” 144
199