Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

Kaspars Zellis. Nacionālsociālistiskās Vācijas propaganda okupētajā Latvijā 1944.–1945. gadā
1944. gada 6. jūnijā sākās Rietumu sabiedroto spēku invāzija Normandijā, kas
pēc latviešu Drošības palīgpolicijas Jēkabpils punkta ziņojumiem radījis satraukumu
sabiedrībā, gaidot uzbrukumu atsākšanos no padomju puses. Varbūt tagad dīvaini
skan ziņojumā rakstītais, ka “vispār invāzija atstāja atvieglotāju iespaidu, jo visi pārliecināti,
ka līdz ar invāzijas izdošanos vai neizdošanos izšķirsies kara iznākums” 20 .
Karš bija tā nogurdinājis cilvēkus, ka nebija vairs svarīgi, kas uzvarēs, bet – kad
uzvarēs.
1944. gada 20. jūlijā notika pret Hitleru vērsts atentāts, 21 ko 21. jūlijā “Tēvija” atspoguļoja
ar skaļiem virsrakstiem – “Neliešu atentāts pret Lielvācijas Vadoni Ādolfu
Hitleru. Nodevīgās kliķes sazvērestība pilnībā sabrukusi. Vadonis neskarts.” 22 “Tēvijas”
ievadrakstā, ko parakstījis Jānis Vītols, teikts: “Vadonis Ādolfs Hitlers ir Visuvarenā
sūtīts, lai uzvarētu šai likteņu cīņā. [..] Nespēcīgas ir kliķes, par maziem ir cilvēki, lai
iznīcinātu to, ko Dievs sūtījis veikt lielus darbus un ko Dievs sargā.” 23 Vispārīgi atentāts
pret Hitleru, neskaitot oficiālos ziņu dienesta sniegtos materiālus un dažu latviešu
amatpersonu “pateicības izteikšanu Dievam un laba vēlējumu sūtīšanu Vadonim” 24 ,
drīz vien pagaisa no propagandas.
Otra perioda sākumu varētu datēt ar 1944. gada jūliju. Šī gada 23. jūnijā sākās
padomju armijas lielā vasaras ofensīva Baltkrievijas un Baltijas frontē – 27. jūlijā krita
Daugavpils un Rēzekne, 29. jūlijā – Jelgava, 30. jūlijā – Tukums un Ķemeri. 25 Sākās
civiliedzīvotāju labprātīga vai piespiedu došanās bēgļu gaitās.
Latviešu rakstnieks Anšlavs Eglītis (1906–1993) savā dienasgrāmatā 6. jūlijā raksta:
“Rīgā gandrīz vai panikas stāvoklis – Minska kritusi, krievi tuvojas Daugavpilij. Šodien
mājas talkā nesām smiltis uz bēniņiem.” 26
No 9. jūlija SS obergrupenfīreram F. Jekelnam ar H. Himlera rīkojumu tiek piešķirtas
diktatoriskas pilnvaras “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nacionālo iedzīvotāju, kā arī tur
esošo vāciešu satveršanai un bez žēlastības viņu norīkošanai zemes aizstāvēšanai” 27 .
Tika izsludināta totāla mobilizācija, kas skāra visus gadagājumus, sākot ar 1910. gadu,
kā arī t.s. neaizstājamās personas. 12. jūlijā sākās pusaudžu vervēšana gaisa izpalīgu
dienestam, ko veica, aizsedzoties ar Latvijas Jaunatnes organizāciju (LJO). 28 Kara
dienestam nederīgos iesauca aizsargos, bet civiliedzīvotājus, lielākoties sievietes,
nodarbināja ierakumu un prettanku grāvju izbūvē. 29 Arodu savienības uzņemtajā filmā
“Latvju sieviete strādā uzvarai” 30 sievietes, izlasījušas viņām domātos uzsaukumus,
dodas uz Darba pārvaldi, lai tās norīkotu tādā darbā, kas visvairāk atbalsta fronti.
Šādam “vēsturiskam dokumentam”, kā to nodēvēja nedēļas žurnāls “Laikmets”, 31
vajadzēja totālajā karā ievilkt ne tikai pusaudžus, bet arī latviešu sievietes. Propaganda
nepārtraukti uzsvēra: “Neviens vairs nevar kurnēt, ka tam jāstrādā vienpadsmit
stundu dienā. Pilnīgi jāizskauž tā sauktie “gumijas stiepēji” [..] Mums jākļūst par darba
leģionāriem. Ja tas vajadzīgs, jādzīvo spartieša dzīvi. [..] No 14 gadu vecuma ar pilnu
63