Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

482 Novadpētnieka vākums
Kā redzams 3. tabulā, piecus Viļakas jauniešus apsūdzēja pēc Krievijas PFSR
KK 58 1 a. panta – Dzimtenes nodevība. Jēdziens “Dzimtenes nodevība” padomju
mītokrātiskajā 22 izpratnē nozīmēja “darbību, kuru ar nodomu īstenojis PSRS pilsonis,
lai nodarītu kaitējumu PSRS valstiskajai, teritoriālajai, militārajai varenībai: pāriešana
ienaidnieka pusē, spiegošana, valsts vai militāro noslēpumu izpaušana ārvalstij u.tml.”.
Saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 133. pantu dzimtenes nodevība bija pats bīstamākais
noziegums pret padomju valsti. 23
Šie astoņi jaunieši apsūdzēti arī pēc 58 11 . panta – darbība dažādās organizācijās,
kas paredzētas noziegumu sagatavošanai vai izpildīšanai (tātad sodāmi visi, kuri
iesaistījušies nelegālās jauniešu organizācijās, lai atjaunotu neatkarīgo Latvijas valsti).
Trīs jaunieši apsūdzēti pēc 17-58 1 a. panta – līdzdalība dzimtenes nodevībā (zinājuši
par organizāciju, bet nav ziņojuši padomju varas iestādēm).
Tātad 1946. gada 11. martā 24 Rīgā Latvijas PSR IeTK karaspēka Kara tribunāls
astoņiem apsūdzētajiem Viļakas jauniešiem (septiņi puiši un viena jauniete)
par mēģinājumu pretoties padomju režīmam (galvenokārt izplatot pretpadomju
proklamācijas) (neatkarīgi no apsūdzības pantiem) pasludināja vienādu sodu – brīvības
atņemšana uz 10 gadiem, tiesību zaudēšana uz 5 gadiem un mantas konfiskācija.
Līdz 1953. gadam represiju politika tika balstīta uz Staļina tēzi, ka, sociālismam
nostiprinoties un gūstot panākumus, aktivizējas ienaidnieku pretošanās. 1953. gadā
tika izstrādāta jauna doktrīna, pēc kuras sociālisma pilnīga uzvara nozīmēja to, ka
sociālisma idejas ir uzvarējušas cilvēku prātā, bet ienaidnieki ir zaudējuši sociālo bāzi.
1954. gada maijā sāka darboties komisija, kas pārskatīja lietas par kontrrevolucionāriem
noziegumiem tiem sodītajiem, kas atradās cietumos, nometnēs, kā arī speciālajā
nometinājumā. 25
Astoņu notiesāto jauniešu lieta tika pārskatīta 1954. gada 25. decembrī, kas
1946. gada 11. marta tiesas spriedumu nemainīja. Taču 1955. gada 20. oktobrī Baltijas
kara apgabala prokurors raksta protestu, uzsverot, ka spriedums ir jāpārskata.
Pievienotajā izziņā norādīts, kur atrodas notiesātie jaunieši. Tikai viens – Jānis Skotka
bija atbrīvots no Vorkutlaga 1954. gada 20. septembrī. 26
1955. gada 11. novembrī iepriekšējais tiesas spriedums tika mainīts – Robertam
Sprukulim, Ādolfam Jeromānam, Antonam Strapcānam un Marjanam Dadžānam apsūdzību
pēc Krievijas PFSR KK 58 1 a. panta pārkvalificēja uz 58 10 . pantu (propaganda
vai aģitācija, kas aicina gāzt, graut vai vājināt PSRS), bet sods atstāts tas pats. Francim
Strupkam, Jānim Skotkam, Jāzepam Prancānam, pārkvalificējot apsūdzības pantus,
sods tika samazināts – desmit gadu vietā pieci gadi labošanas darbu nometnē, mantas
konfiskācija atcelta, atgriežot tās vērtību, – jo puiši zinājuši par organizācijas esamību,