Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

18 Padomju okupācija Latvijā (1940–1941)
Paralēli šai kadru maiņai pie t.s. vecā valsts aparāta laušanas piederēja arī dažādu
institūciju strukturāla pārveidošana pēc PSRS parauga vai likvidēšana. Pirmās pārmaiņas
institūcijās, kuru kompetencē bija kultūras lietu pārzināšana, sākās jau 1940. gada jūnija
beigās, ar likumu par kameru likvidāciju. 19 Kultūras jomā līdz Latvijas okupācijai darbojās
Latvijas Rakstu un mākslas kamera un daļēji arī Latvijas Profesiju kamera. Abu kameru
prezidiji un struktūrvienību vadītāji (t.s. galvenās komisijas) kopā veidoja Valsts kultūras
padomi, kuru Kirhenšteina valdība nolēma likvidēt savas darbības pēdējās dienās –
23. augustā. 20 Abu minēto kameru likvidācijas procesa sākumu diezgan brutāli sarežģīja
namu, kuros kameras bija izvietotas, pēkšņā nodošana PSRS karaspēka vajadzībām, un
kamerām vajadzēja no telpām izvākties pāris dienu laikā, atstājot lielāko daļu inventāra. 21
Rakstu un mākslas kameras atlikušie īpašumi, inventārs un dažāda cita mantība tika
nodota LKP CK, tās laikrakstam “Cīņa”, Latvijas PSR Mākslas darbinieku arodbiedrībai,
Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībai, Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu
pārvaldei, Mākslas aģentūrai u.c. institūcijām. 22 Lielākā daļa Profesiju kameras inventāra
tika atstāta Sarkanajai armijai, kura pārņēma arī namu. Atlikušo kameras mantu nodeva
Centrālajai pedagoģiskajai bibliotēkai un mēnešraksta “Padomju Latvijas Skola” redakcijai,
kā arī Izglītības tautas komisariātam un Vēstures institūtam. 23 Kameru darbiniekus
atlaida pakāpeniski līdz 1940. gada beigām. Tiesa gan, jāatzīmē, ka atlaišana notika
saskaņā ar Valsts civildienesta likumu, piešķirot darbiniekiem atvaļinājumu un izmaksājot
kompensāciju, 24 tātad visnotaļ civilizēti, bez īpaši “revolucionārām” izpausmēm. Profesiju
kameras likvidēšanu pabeidza līdz 1. decembrim, 25 bet mēneša beigās – 31. decembrī
par galīgi likvidētu tika atzīta arī Rakstu un mākslas kamera. 26 Tā kā Valsts kultūras
padome pēc būtības bija abu minēto kameru augstākās vadības kopinstitūcija, ar šo
kameru likvidēšanu faktiski beidza pastāvēt arī Valsts kultūras padome.
1940. gada otrajā pusē likvidēja gan Nacionālās celtniecības komiteju, 27 gan
1937. gadā izveidoto Uzvaras laukuma izbūves komiteju, kuras finanšu līdzekļus
(vairāk nekā 4,7 miljonus latu) pārņēma Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs
(turpmāk – APP), bet pārējos īpašumus nodeva Komunālās saimniecības tautas komisariātam.
Pārņemtā manta, ko komisariāts nevarēja izlietot savām vajadzībām, bija
jānodod Valsts arhīvam, Rīgas vēstures muzejam, Fiziskās kultūras un sporta komitejai
un Rīgas nekustamo īpašumu pārvaldei. 28 Novembrī–decembrī likvidēja Tēvzemes
balvas fondu, kura pastāvēšanā jaunās padomju varas institūcijas saskatīja tikai līdzekļu
gādāšanu “kapitālistiskā režīma labi kalpojušo ierēdņu apbalvošanai naudas balvām”,
nevēlēdamās atcerēties, ka balvas pārsvarā bija saņēmuši Latvijas ievērojamākie kultūras
un zinātnes darbinieki (M. Brehmane-Štengele, J. Endzelīns, Ā. Kaktiņš, A. Kalniņš,
A. Mierlauks, V. Purvītis, J. Vītols, K. Zāle u.c.). Fonda finanšu noguldījumus sadalīja
starp Latvijas PSR APP un Izglītības tautas komisariāta Kultūras fonda nodaļu, kura,
starp citu, bija arī Tēvzemes balvas fonda likvidācijas iniciatore. 29