Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 21.sējums - Valsts prezidenta ...

90 Nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā (1941–1945)
Bez tam reihskomisārs Hinrihs Loze Rīgā saņēma no H. Himlera personisku vēstuli
ar instrukcijām, ka baltvāciešu atgriešanās nekādā ziņā neesot pieļaujama, “jo tādā
gadījumā tiktu izjaukta divu vācu provinču jaunuzbūve, bez tam vācieši Latvijā un
Igaunijā bez organiskas saistības ar Vācijas reiha lielo tautu atkal nonāktu tajā pašā
situācijā, kādā jau atradušies daudzus gadusimtus” 33 .
Ar to pirmais akts bija noslēdzies. Formāli – uz papīra – bija nokārtots baltvāciešu
izceļotāju jautājums, kurš drīkst atgriezties Igaunijā un Latvijā, kurus var izmantot darbam
utt. 34 Ja kāds baltvācietis vēlējās atgriezties Latvijā vai tur iegūt darbavietu, tad viņam
bija jāiziet šāda birokrātiska procedūra: 35
“[..] Pēc reihskomisāra noteikumiem katram atgriezties gribētājam iesniegums par
atgriešanos jāiesniedz personiski. Iesniegumi vispirms nonāk pie reihskomisāra, pēc
tam tos nosūta uz Utag (Umsiedlungs-Treuhand-Aktiengesellschaft) Berlīnē. Abas
iestādes iesniegumus pārbauda gan no saimnieciskā, gan personāla viedokļa, pēc tam
tos virza tālāk Austrumzemes reihsministram. Ar reihskomisāra starpniecību iesniegumi
nonāk pie ģenerālkomisāra, kur tos izskata Politiskās nodaļas vadībā, gan piesaistot
2. Galvenās nodaļas apakšnodaļas, ciktāl tas attiecas uz vispārējiem darba jautājumiem,
gan arī iesaistot Saimniecības nodaļu, ja ir runa par cilvēku tiešu iesaistīšanu
saimniecībā. Pēc tam ģenerālkomisāra Politiskā nodaļa uzņem sakarus ar Utag
apakšnodaļu Rīgā un arī izmanto SD, lai personas pārbaudītu politiski. Beidzot iesniegums
kopā ar Politiskās nodaļas kopnovērtējumu ar reihskomisāra starpniecību tiek
nosūtīts atpakaļ Austrumzemes reihsministram, kurš izlemj, kā katrā atsevišķā gadījumā
rīkoties.”
Tomēr dzīvē izrādījās, ka pārvaldei nebija kontroles pār to, kas nonāk Austrumzemē.
Tas attiecās tikpat uz “īstajiem” reiha vāciešiem, kā arī uz Vācijas pilsonību
ieguvušajiem izceļotājiem no Baltijas. Attiecībā uz baltvāciešiem Operatīvā grupa A
(Einsatzgruppe A) savā 1941. gada 15. oktobra kopziņojumā ierakstīja, ka no “Baltijas
vācietības” izceļotājiem un no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izceļotājiem arvien vairāk
personu ar dažādu vācu iestāžu atbalstu ieplūstot Baltijas zemēs. Šīs personas būtu
uzskatāmas par nevēlamām Baltijā: 36
“Tās ir personas, kuras a) drīz vēlēsies atriebties vietējām tautām un viņiem pazīstamām
personām par agrāk piedzīvotām netaisnībām (pārestībām) vai kuras b) pārstāv
liberālu saimniecības politiku un tad aiz savtīgiem motīviem mēģinās iegūt saimniecībā
[svarīgas] pozīcijas. Šīs personas kaut kādā veidā ir ieguvušas vācu iestāžu ieteikumu
rakstus, lai gan tās no citiem baltvāciešiem, it īpaši no baltvāciešu SS vadītājiem, savu
pazīstamo liberālo un individuālo saimniecības uzskatu dēļ tiek noraidītas.”
Lai gan jau 1941. gada oktobrī sākās sūdzības par baltvāciešu ieplūšanu Baltijā, kā
to darīja Operatīvā grupa A, vienlaikus arī prasot “stingru kontroli izceļotāju ielaišanai”,
tomēr tam nekādu tiešu seku nebija. Otrais akts iesākās tikai 1942. gada maijā.