TEORĒTISKO ATZIĥU APROBĀCIJA PEDAGOĂISKAJĀ PRAKSĒ

MAĂISTRANTU ZINĀTNISKI PRAKTISKĀS KONFERENCES MATERIĀLI 2011asinīs) lēkme mājas apstākĜos. No pacienta un viĦu piederīgo zināšanām un ātras rīcības būsatkarīga CD slimnieka veselība, pat dzīvība. Tātad pašaprūpei un zināšanām ir noteicošā lomadzīves kvalitātes uzlabošanā. Arī D. Oremas teorijā indivīds tiek uztverts kā biopsihosociālabūtne, kurš apzinās savas spējas un zina, kad nepieciešams meklēt palīdzību. Tas ir atkarīgsno indivīda inteliăences līmeĦa, zināšanām un spējas sadarboties ar citiem indivīdiem (ŠiliĦa,DāboliĦa, 1998)Lai izskaidrotu pašaprūpi, dažādi pētnieki ir balstījušies uz esošajām, vispārīgajām uzvedībasizmaiĦu teorijām. Starp šīm teorijām ir sociālās mācīšanās teorija, veselības uzskatu modelis,pamatotas rīcības teorija un transteorētiskais uzvedības pārmaiĦu modelis. Ir divas teorijas,kas specifiski attiecas uz pašaprūpi: jau pieminētā D. Oremas pašaprūpes teorija (1991), kas irkonceptuāla un attiecas uz kontrolētu veselības aprūpes vidi, un pašaprūpes pašregulācijasmodelis, ko izveidojuši E. Lēventāla, H. Lēventāls un C. Robiteils (1992). Pēdējā teorija irtestēta, lai gan ne sevišėi plaši. Tai piemīt potenciāls izskaidrot, kāpēc cilvēki iesaistās vaineiesaistās pašaprūpē. Tā pieĦem, ka individuālajām atšėirībām un motivācijai ir izšėirošaloma, izskaidrojot cilvēku lēmumus uzsākt un patstāvīgi veikt pašaprūpi. Šajā modelīmijiedarbojas cilvēka individuālā realitāte un emocionālās reakcijas uz šo realitāti. PašaprūpeiekĜauj visus ar veselību saistītos lēmumus, kurus cilvēki pieĦem attiecībā uz sevi un savuăimeni, lai kĜūtu fiziski un garīgi veseli un saglabātu šo stāvokli (Vanaga, 2010).Pašaprūpes tēmas ietver – vispārīgos fiziskos (fitnesa) treniĦus, fiziskās nodarbības, uzturu,vitamīnus, higiēnu, dzīves ilguma palielināšanu, nootropos līdzekĜus, stresa menedžmentu,veselību (pieejams: http://dic.academic.ru/dic.nsf/enwiki/2401091). Jēdziens „pašaprūpe”(Self-Care) angĜu valodā var tikt definēts arī kā personiskais menedžments (Self-Management). Tas ir plaši izmantots termins veselību veicinošā uzvedībā. Sevišėi, tasattiecināms uz cilvēkiem, kuri cieš no hroniskiem veselības traucējumiem. Ir trīs galveniepersoniskā menedžmenta uzdevumi - medicīniskais menedžments, lomu menedžments,emocionālais menedžments. Un sešas personiskā menedžmenta iemaĦas - problēmurisināšana, lēmumu pieĦemšana, resursu izmantošana, pacienta-aprūpes sniedzējapartnerattiecību izveide, rīcības plānošana, individuālā pielāgošana. Personiskā menedžmentajēdziens plaši tiek lietots veselības aprūpes izglītībā un līdztekus pašaprūpei tas ir daudzāsveselības veicināšanas un pacientu izglītības programmās. Atšėirībā no tradicionālās pacientuizglītības ir tas, ka pašaprūpes izglītības programmas koncentrējas uz sadarbību starp cilvēkuar hronisku saslimšanu un veselības aprūpes profesionāĜiem (Vanaga, 2010).Otrs no jēdzieniem D. Oremas teorijā ir vide. Vide mainās, un, gadījumos kad pacients, kāduapstākĜu dēĜ, pats nav spējis pielāgoties videi vai jauniem apstākĜiem, viĦam palīgā var iet116