Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

122 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
Daži aspekti par okupācijas varu maiņas apstākļiem
(1941. gada jūnijs–jūlijs)
Vienlaikus ar vācu karaspēka iebrukumu Latvijas teritorijā un Sarkanās armijas atkāpšanos
lauku pagastos un dažās pilsētās sāka organizēties vietējo iedzīvotāju bruņotas
grupas – nacionālo partizānu vienības, kuras vēlāk atbilstoši vācu prasībām pārdēvēja
par pašaizsardzības vienībām. Ir zināms, ka Kuldīgas apriņķī vairākas šādas partizānu
grupas izveidojās 1941. gada jūnija beigās, pirms vēl vācu karaspēks bija ienācis
apriņķa teritorijā. Partizānu grupas 1941. gada jūnija beigās bija izveidotas Kursīšu,
Zvārdes, Cieceres, Gaiķu, kā arī citos pagastos. To galvenais uzdevums bija – traucēt
padomju aktīvistu un sarkanarmiešu atkāpšanos, apšaudīt un gūstīt sarkanarmiešus. 23
Tā, piemēram, 1941. gada 25. jūnijā apmēram 20 cilvēku liela partizānu grupa izveidojās
Gaiķu pagastā un vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas ieņēma pagasta
izpildkomitejas ēku, aizturēja izpildkomitejas darbiniekus un izkāra sarkanbaltsarkano
karogu. 24 Cieceres un Zvārdes pagasta partizānu grupa A. Andersona vadībā 29. jūnijā
devās uz Saldu, lai pirms vācu karaspēka ienākšanas tur pārņemtu varu. Šai grupai
tas izdevās bez cīņas, jo sarkanarmieši pilsētu jau bija pametuši. A. Andersons kopā
ar Miķeli Lilienšteinu pārņēma varu Saldū, izveidoja latviešu komandantūru un līdz ar
vācu karaspēka ienākšanu 29. jūnijā sāka formēt vietējos latviešu pašaizsardzības
spēkus, kur īsā laikā pieteicās apmēram 80 vīru, kas vēlāk iesaistījās noziedzīgajās
akcijās pret Saldus ebrejiem. 25
Kuldīgā vācu karaspēks ienāca 1941. gada 1. jūlija rītā. 26 Arī tur sāka organizēties
pašaizsardzības vienība, jo latviešu pašaizsardzības dienesta komandantūras
izdotajā rīkojumā bija teikts, ka jāreģistrējas visiem, kas pirms kara Latvijas Republikā
strādājuši policijā vai bijuši Aizsargu organizācijā. 27 Jau minēts, ka latviešu pašaizsardzības
spēkus Kuldīgā sāka organizēt vērmahta akceptētais zonderfīrers G. Celmiņš,
kurš reizē pildīja arī latviešu pašaizsardzības komandiera amatu apriņķī. 28 Tas, ka
G. Celmiņam bija vācu vērmahta īpašas pilnvaras Kuldīgā, varētu būt izskaidrojums,
kāpēc 1941. gada 10. jūlija latviešu pašaizsardzības vadības ziņojumā par latviešu
pašaizsardzības vienībām apriņķos un to vadītājiem 29 nav minēts Kuldīgas apriņķa
pašaizsardzības dienesta komandiera vārds. G. Celmiņš bija militārā resora pakļautībā,
bet šajā ziņojumā minētos pašaizsardzības komandierus kontrolēja Einsatzgruppe
A komandiera Valtera Štālekera pārziņā pēc 1941. gada 8. jūlija organizētais Latviešu
pašaizsardzības dienesta štābs Rīgā (komandieri tika apstiprināti amatā saziņā ar
V. Štālekeru). 30 Vēl viens izskaidrojums, kāpēc minētajā ziņojumā nav Kuldīgas apriņķa
pašaizsardzības vienību komandiera uzvārda, varētu būt tas, ka 1941. gada
10. jūlijā G. Celmiņš no Kuldīgas devās uz Rīgu un šajā laikā, iespējams, Kuldīgas
apriņķa pašaizsardzības vadību pārņēma Ventspils apriņķa pašaizsardzības koman-