Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

60 Konferences “Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas” referāti par holokausta tematiku
ļoti mīlējis mūziku. Kādu dienu viņš skolā spēlējis ermoņikas. Pēkšņi pieklauvējuši.
Skolotāja Austriņa atvērusi logu, un ārsts pazudis nakts tumsā. Pēc kāda laika viņš atkal
ieradies ciematā un turpinājis pieņemt pacientus. 1944. gada otrajā pusē Vojevodskis
nomira. No Daugavpils atbrauca ebreji un aizveda mirušo. Viņu apbedīja ebreju kapsētā.
Liecinieki paskaidro, kāpēc ārstu neaiztika: viņam esot bijušas tuvas attiecības ar Irēnu
Kinzuli, kurai Sventē bija liela autoritāte, iemesls bija arī tas, ka ārsts bija ļoti labestīgs
pret saviem pacientiem.
Vācu okupācijas laikā ciematā slēpās ebreju meitene Riva Bedere. Viņa ar vecākiem
bēga no Kauņas, nokļuva Daugavpils geto, bet pēc tam zaudēja vecākus.
Izmantojot viltotu izziņu, viņu no geto atbrīvoja Antons un Sofija Adomjaneci. Rēzeknē
bērnu nokristīja, vēlāk kopā ar jauno māti viņa rada patvērumu Parādnieku ģimenē.
Kad ienāca Sarkanā armija, meitene un viņas glābēja pārcēlās uz Daugavpili, vēlāk uz
Lietuvu, pēc tam – uz Losandželosu ASV. Sofija Adomjaneca ir ieguvusi Taisnprātīgā
starp tautām nosaukumu. 13
Daudzu pagastu – Gārsenes, Prodes, Asares, Rubenes, Bebrenes ebreju likteni
noskaidrot neizdevās. 1935. gadā viņi dzīvoja apriņķa astoņpadsmit administratīvajos
punktos – kopumā 1095 cilvēki. Pēc 70 gadiem bijušajā apriņķa teritorijā dzīvo tikai
viens ebrejs.
Aculiecinieku stāstītais sniedz mums plašāku priekšstatu par holokaustu, bieži vien
ir iespējams precizēt nošaušanas, apbedījumu un pārapbedījumu vietas.
Eglainē, Demenē, Dvietē, Skrudalienā, Priedainē, Sventē dzīvoja 2–20 ebreju.
Eglainē, Demenē, Dvietē, Kaplavā, Priedainē, Sventē viņi tika iznīcināti uz vietas,
bet Skrudalienas, Gārsenes un daļu Demenes ebreju dzina uz citām vietām.
Ebreju nošaušana nereti ilga no dažām minūtēm līdz pusstundai. Pēc tam bieži
vien sekoja šāvēju dzeršana un ebreju īpašuma izlaupīšana. Par šādām “sīkām
akcijām” lielākoties nav arhīva dokumentu, tāpēc aculiecinieku atmiņas ir gandrīz
vai vienīgā liecība par tām. Holokausta notikumu rekonstruēšana bez arhīvu materiālu
un tiesas procesu dokumentu izmantošanas, protams, nav iespējama. Taču
nav pieļaujama šo avotu fetišizācija. Atmiņas ļauj ieskatīties pagātnes notikumos
laikabiedru acīm.
Pierakstītās iedzīvotāju atmiņas ir viens no mutvārdu vēstures avotu veidiem. Tas
paver jaunas iespējas vēsturiski nozīmīgu faktu izpētē, kā arī uzzināt to, ko nevar
izlasīt avīzēs un sameklēt arhīvos, paplašina mūsu priekšstatu par ebreju traģēdiju
dažādos pagastos un pilsētās, iemūžina nevainīgo upuru piemiņu. Pateicoties šeit aprakstītajai
izpētei, satikās cilvēki, kas nebija cits citu redzējuši vairāk nekā sešdesmit
gadu. Tas iepriecina un dod spēku turpināt darbu.