Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Elmāra Rivoša atmiņas
No mūsu dzīvokļa redzama daļa Ludzas ielas ar tai pieguļošajiem kvartāliem.
Mēs stāvam pie loga un klusējot vērojam kaušanai atvesto cilvēku darbības. Ikviens
no mums neviļus pievērsis skatienu turp, kur vēl pavisam nesen bija viņa būcenis.
Tur tagad ar kārtošanu ņemas kāda sveša sieviete, manas meitiņas gultiņā varbūt
guļ svešs mazs bērns. Šausmīgi domāt, ka visus šos cilvēkus piemeklēs tas pats
liktenis, ka kaut kur, kaut kādā iestādē, jau ir noteikta jaunas akcijas diena, varbūt
pat stunda.
*
Jo vairāk mums ir dvēseles spēka, jo vieglāk pievārēt badu. Bērniem dvēseles spēka
ir maz, viņi ir kā mazi zvēriņi, bads viņiem ir ienaidnieks, ar kuru viņi nespēj cīnīties.
Ir šausmīgi redzēt izbadējušos bērnus. Vieglāk ir badoties pašiem nekā paiet garām
izsalkušam bērnam, nedaloties pēdējā.
*
Ārzemju, vācu ebreji badojas, līdz ar viņiem – viņu bērni.
Salīdzinājumā ar jaunajiem geto iemītniekiem mēs pagaidām esam bagāti. Mūsu
kartīšu uzturs, protams, nav diez ko liels, apēdis nedēļas porciju maizes vienā paņēmienā,
joprojām jūti izsalkumu, taču mums ir kaut kādi sakari ar ārpasauli, kur varam
no saviem “labdariem” atsevišķu zaldātu, šucmaņu un sētnieku personā iemainīt zelta
gredzenu pret maizes kukuli, nosistās sievas zīda kreklu pret desas gabalu utt. Viņiem
šo iespēju pagaidām nav, bet dzīvot ar ebreju “paiku”, kas sālīta ar sitieniem, bargajā
četrdesmit pirmā – četrdesmit otrā gada ziemā nav viegls uzdevums.
Mūsu 15–16 cilvēku darba grupa izlemj visiem līdzekļiem atbalstīt un piebarot
badojošos, pirmām kārtām – bērnus. Vienojamies, ka, izejot darbā un atgriežoties
no tā, mēs caur stiepli nodosim paciņas. Rīcība pretlikumīga: mūsu likteņu lēmēji
ir aizlieguši jebkādas nodošanas, jebkādus sakarus ar jaunatsūtītajiem. Dažus par
sarunām un maizes gabaliņa nodošanu patrioti ar zaļajām lentēm nežēlīgi piekāva.
Taču daudziem no mums bija bērni, varbūt viņi vēl kaut kur ir dzīvi, varbūt viņi tāpat
sniedzas pāri dzeloņstieplei ar rociņu, varbūt arī viņi žēlabaini lūdz labos cilvēkus
pēc žēlsirdības. Turklāt daudzus draudi pārstājuši biedēt, daudzi pie tiem ir pieraduši.
Patriotu darbs ir sargāt, mūsējais – viņus piemānīt.
Ziemas vakars, geto atgriežas cilvēku kolonnas ar dzeltenajām zvaigznēm. Viņi
saplūst no visiem pilsētas galiem. Atgriešanās katru reizi uztrauc. Nav zināms, kas pa
dienu noticis, kuru nosituši, piekāvuši vai savākuši, nav zināms, kādas jaunas pavēles
parādījušās uz sētas pie vārtiem. Nav zināms, vai sardze šodien sit vai tā aizņemta ar
367