Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Dzintars Ērglis. Holokausts Krustpils pagastā 1941. gada vasarā
ministrijas piekrišanu savu uzvārdu mainīja uz Stars. K. Stars liecināja, ka viņš kara
sākumā 1941. gada vasarā kopā ar Krustpils cukurfabriku evakuējies uz PSRS austrumu
rajoniem, bet P. Stars palicis Krustpils pagastā pie vecākiem Dūcānu sādžā. Kad pēc
kara K. Stars atgriezies pie vecākiem, viņš uzzinājis, ka brālis nacistu okupācijas laikā
bijis kaut kādas apsardzes vīrs, bet vēlāk dienējis vācu armijā. Pēc kara K. Stars uzzināja,
ka P. Stars dzīvo ASV, jo viņš bija atsūtījis māsai vēstuli. 1958. gadā K. Stars
neko vairāk par savu brāli P. Staru ASV nezināja, jo ar viņu nesarakstījās. 96
Tāpat kā daudzus citus emigrācijā dzīvojošos kolaboracionistus, arī P. Staru par
1941. gada vasarā Krustpils pagastā izdarītajiem noziegumiem netiesāja.
Nobeigums
Vietējie slepkavas – Krustpils pašaizsardzībnieki, saņemdami nacistiskās okupācijas
varas piekrišanu, konvojējot ebrejus no geto, nogalināja atsevišķas cilvēku grupas
jau pirms masveida slepkavošanas akcijas 1941. gada 1. augustā Kaķīšu purvā. Arī
pēc šīs akcijas pašaizsardzībnieki devās uz zemnieku mājām Krustpils apkārtnē un
nošāva izbēgušos, kā arī no geto lauksaimniecības darbos norīkotos ebrejus. Atšķirībā
no masu eksekūcijām, kuru izpildītāju starpā pastāvēja “darba dalīšana”, upuru
skaita ziņā mazāk apjomīgajās slepkavošanas akcijās Latvijas provincē bieži vien to
sagatavošanu, cilvēku aizturēšanu, konvojēšanu un nošaušanu veica vienas un tās
pašas personas. Slepkavas bieži vien pavēlēja tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem izrakt
kapu nāvei nolemtajiem un, būdami pārliecināti, ka nacistiskā Vācija uzvarēs Otrajā
pasaules karā un viņi nekad netiks sodīti, ebrejus nošāva liecinieku – “kapraču” klātbūtnē.
Šādās nelielās ebreju grupu nošaušanas akcijās vāciešu parasti klāt nebija,
jo viņi ļāva vaļu kontrolētai vietējo kolaboracionistu “pašdarbībai”. Rakstā analizētās
ebreju slepkavības Piejūtu un Smanu sādžā nebija izņēmums, jo tajās sastopami visi
minētie faktori.
Pēckara tiesu procesos dažādu pušu liecības bija visai atšķirīgas. Slepkavas nevarēja
sīkumos atcerēties visus ebreju nelielo grupiņu nogalināšanas gadījumus, jo
šādas akcijas 1941. gadā bija vairākas. Toties tie, kuri vienīgo reizi mūžā bija kļuvuši
par slepkavības lieciniekiem, spilgti atcerējās notikušo un nevarēja to aizmirst. Diemžēl
gan šāvēju, gan liecinieku atmiņā pagaisuši Piejūtu un Smanu sādžā piecu nevainīgi
noslepkavoto Krustpils ebreju vārdi.
No četriem slepkavām trīs bija Aizsargu organizācijas locekļi. Ieraksti Krustpils
pagasta aizsargu nodaļas 1939. gada mācību žurnālā apliecina, ka J. Avotiņam,
P. Grīnfeldam un O. Kalniņam atzīmes šaušanā bijušas labas un ļoti labas. 97 Diemžēl
Aizsargu organizācijā iegūto prasmi lietot ieroci viņi izmantoja, nacistiskās okupācijas
varas uzdevumā slepkavojot civiliedzīvotājus.
203