Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

334 Holokaustu pārdzīvojušā liecība
uz tehnisko nodaļu. Tur jau viss ir zināms. Šajā naktī aizdzinuši visus atlikušos
“lielā geto” iemītniekus. Pavēle atnākusi negaidīti, pat sardze neko neesot iepriekš
zinājusi. “Lielā geto” ebreju policija arī aizgājusi. Uz ielām līķi, liela nekārtība, deviņos
jāsavācas darba komandai kārtošanai. Tehniskajai nodaļai jāpiedāvā strādnieku
grupa darbam – kapos. Pievienojos tai, gribu redzēt pašu šausmīgāko drāmas pusi.
Tā nav ziņkāre, bet it kā vēlme kaut daļēji izpirkt savu eksistenci. Drīz paliks gaišs,
tad dosimies. No noliktavas izvelkam lāpstas, kapļus, laužņus. Pagalmā pie klēts
savākušies cilvēki ar ragavām un ratiņiem. Kā redzams, naktī ir pacentušies – un
darba būs gana. Sejās redzamas bezmiega nakts pēdas. Visi ir pelēki un nerunīgi,
un līdzīgi, vairs nav “veiksminieku”, tagad visi ir nelaimīgi. Vairs nav skaudības – nav
pret ko to just.
Saule uzaususi, un nemanāmi iestājies gaišs rīts. Ielas “lielajā geto” nevar pazīt.
Kur ir vakardienas sniegs? Tas it kā pazudis, nomīcīts, saspiests un piemēslots.
Iela pēc grautiņa. Es redzēju ielas pēc armijas atkāpšanās, ar sadauzītiem ieročiem
un ratiem, ar cilvēku un zirgu līķiem, ar visdažādākajām kara drazām, bet tās bija
kaujas pēdas, te ir kautuves pēdas. Iela, pielieta asinīm, baltais sniegs, kas vienā
naktī kļuvis pelēks, ar sarkaniem lāsumiem. Līķi – visi sirmgalvji un sievietes. Salauzti
bērnu ratiņi, kamaniņas, sieviešu rokassomiņas, pirkstaiņi un galošas, maisiņi
ar pārtiku, pudelīte ar knupīti, tajā sasalusi putriņa, bērna botīte. Un pa malām līķi.
Viņi vēl silti, mīksti, sejas pielijušas asinīm, acis atvērtas. Līķi ietilpt mūsu – kapsētas
grupas uzdevumā, mums tie jāaizved uz kapiem. Pa diviem cilvēkiem ragavās vai
ratiņos. Kalsnie līķi jau sastinguši, un tos ērti paņemt un iekraut, taču resnās sievietes
vēl pavisam mīkstas, un tās nekādi nevar satvert, nekādi nevar pacelt, tās kaut kā
izslīd no rokām. Visu laiku šķiet, ka šīs resnās sievietes vēl ir dzīvas un kuru katru
brīdi sāks vaimanāt. Kad vedam viņas ratiņos, tad tās šūpojas kā dzīvas, bet asinis
recekļiem krīt uz baltā sniega. Viņas ir tik silti saģērbtas, ka vēl ilgi būs siltas, siltas
viņas arī apraks.
Mēs vedam līķus pagaidām tikai līdz kapsētas 41 vārtiem, tur liekam rindās, vīriešus
un sievietes atsevišķi. Kopienas biedri meklē viņu dokumentus, kam to nav – cenšas
atpazīt. Atvedām puisēnu, gadus divpadsmit vecu. Brīnišķīgs, skaists bērns pelēkā
kažociņā ar kažokādas apkaklīti, jaunos zābaciņos. Viņš gulēja uz muguras, plati
atvērtām zilām acīm vaskainajā sejiņā. Revolvera lode bija trāpījusi pakausī, un tikai
daļa apkaklītes bija slacīta asinīm. Viņš gulēja kā lelle, un šķita neticami, ka viņš vēl
nesen bijis dzīvs un varbūt jautrs bērns.
Mūs nomainīja citi, un tagad mēs ejam rakt kapus. Pagaidām nogalināto vidū
neredzu neviena tuvinieka, taču esmu drošs, ka Aļas vecīši būs viņu vidū. Kapsētā
rokam bedri pie nodedzinātās sinagogas. 42 Blakus ir koki, vēl nāksies cīnīties ar saknēm.
Zeme ir tā sasalusi, ka nākas lauzt gabalus kā no akmens. Fiziski smagais