Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Elmāra Rivoša atmiņas
Žanis arī kārto ar ebrejiem dažādas lietas. Visvairāk viņu interesē dāmu tualetes
piederumi – zeķbikses un apavi. Par tiem no viņa var saņemt maizi, speķi, sviestu.
Buškins nesnauž un iemaina zīda zeķbikses un dāmu naktskreklu pret sviestu. Buškins
sviestu sagrieza un, iepakojis plakanās paciņās, noslēpa zem apģērba. Arī mani
viņš palūdza ienest caur geto vārtiem paciņu. Lieku to starp ķermeni un kreklu zem
jostas.
Atkal šķērsojam dzelzceļu, taču šoreiz mūs ievēro patrioti apsējos.
– Kur ved savus žīdus?!
Žanis kaut ko murmina attaisnodamies.
– Nu, skaties – vēlreiz noķersim, aizsūtīsim visus turp, kur garlaikojas viņu
sievas!
Pēdējie vārdi iedūrās kā nazis sirdī. Viņi zina, ka mūsu sievas ir nogalinātas, tikai
mēs nespējam tam noticēt un ceram?!
Ar nepacietību gaidu nākamo dienu – ko teiks Rūdis, vai atnāks?
Vakarā ieeju pie Serjožas Gureviča. 103 Viņš tagad dzīvo ar Nikolaju, Aļiku Hercfeldu
un vēl kādu mājā pretim mūsējai. Viņi ir salīdzinoši labi iekārtojušies. Pat Aļika
tēva fotogrāfija nolikta uz galdiņa pie viņa gultas. Serjoža apmaiņā pret kaut kādām
mantām dabūjis ciānkāliju. Saka, tas ir pats vērtīgākais un nepieciešamākais, taču to
ir grūti dabūt. Viņš zina par manu plānu aiztīties, bet lūdz kaut kā dabūt kastīti, ko es
noslēpu zem grīdas Mazā Kalna ielā. 104 Man arī tur ierakts tēta zelta pulkstenis un daži
gredzentiņi. Būs jācenšas nokļūt “vācu geto” un savākt, tikai nezinu, kā to izkārtot.
*
Ankravs nenobijās un ar mani satikās. Piedāvā pie sevis noslēpties – viņš ir pārliecināts,
ka vāciešus sakaus tuvākajos mēnešos, un ir gatavs riskēt. Tagad man atlicis
uzdevums nokļūt mājās Mazā Kalna ielā un tad aiztīties.
Krāšņu remontam nepieciešami māli, bet tie guļ “lielā geto” teritorijā. Antokols
saņēma atļauju pēc māliem nosūtīt dažus cilvēkus konvoja pavadībā, esmu viņu
vidū. Māli ir sasaluši, tos nākas lauzt, darbs ieilgst, un konvoja kareivis aiziet sasildīties.
Izmantoju to un pazūdu “vācu geto”. Klauvēju pie sava bijušā dzīvokļa. Tur
jau dzīvo vācu ebreji – divas sievietes un tievs, slimīga izskata vīrietis. Istabā atkal
ir kārtība, visas lietas pazīstamas, nav tikai bērna gultiņas – tā nav vajadzīga. Zem
plīts rūpīgi salikta malciņa no mūsu kādreizējiem krēsliem. Paskaidroju, kas esmu
un kāpēc esmu atnācis. Sievietes vaimanā, birdina asaras, darbs ir darbs, taču savs
labums ir pirmajā vietā – viņas man dod cirvi, iepriekš saņēmušas solījumu, ka man
par atļauju uzlauzt grīdu jāatnes speķis vai sviests. Drudžaini izlaužu dēli, it kā esmu
sajaucis vietu. Bet nē – te ir kastīte. Uz redzēšanos, dārgie vācu ebreji! Viss noris
373