Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Aivars Stranga. Holokausta vēstures pētniecība un holokausta piemiņa Latvijā
saulē – pievēršanās šai tēmai, īpaši 2000. gada sākumā. Kad 2005. gada martā atklāja paplašināto
Yad Vashem jauno kompleksu Jeruzalemē – Holokausta pētniecības galvenais centrs pasaulē –,
tad materiāliem par homoseksuāļu vajāšanu tika atvēlēta vieta arī tā ekspozīcijās. Tiesa, atzīstot,
ka jāpievērš daudz lielāka uzmanība teroram pret gejiem un lesbietēm nacistu okupācijas gados,
jāuzsver dažas lietas:
1) lai arī nacistu ideoloģijā ebreji nereti tika vienādoti ar homoseksuāļiem (piemēram, nacistu
laikraksta Volkischer Beobachter slejās) un cīņa pret homoseksuālismu tika pasludināta kā nacisma
uzdevums un tā īstenošanai Heinrihs Himlers 1936. gadā pat izveidoja speciālu biroju, kas vērsās pret
homoseksuālismu un abortiem (Reichszentrale zur Bekansfung der Homosexualitat und Abtreibung),
tā nekad neieņēma nacistu ideoloģijā un praksē pat ne tuvu to centrālo vietu, kādu ieņēma ebreju
totāla un universāla iznīcināšana;
2) homoseksuāļus vajāja, apcietināja un varbūt pat apmēram 15 000 deportēja uz koncentrācijas
nometnēm (sīkāk sk.: Grau G. (ed.). Hidden Holocaust? Gay and Lesbian Persecution in Germany.
1933–1945. – London, 1995), taču viņi nekad netika deportēti uz nāves nometnēm ar gāzes kamerām,
ne arī iznīcināti gāzes kamerās;
3) skaidrs, ka tika iznīcināti arī ebreji – homoseksuālisti, taču ne tāpēc, ka bija homoseksuālisti,
bet gan tāpēc, ka bija ebreji. Ja nacistu terors pret homoseksuāļiem pašā nacistiskajā Vācijā ir kaut
cik pētīts temats, tad nesalīdzināmi mazāk (ja neskaita dažus pētījumus par okupēto Nīderlandi) ir
izzināts vācu okupācijas varas terors pret homoseksuāļiem vācu okupētajās teritorijās.
31 Ezergailis A. Nazi/Soviet Disinformation about the Holocaust in Nazi-Occupied Latvia: Daugavas
Vanagi: Who Are They? Revisited. – Rīga, 2005, 215 pp.
32 Turpat, 31., 44., 45., 53., 60.; u.c. lpp.
33 Kangeris K. Policijas struktūras Latvijā vācu okupācijas laikā (1941–1945) // Okupētā Latvija 20. gadsimta
40. gados, 279., 284., 285.; u.c. lpp.
34 Strods H. Latvijas pirmās padomju okupācijas aktīvistu vajāšanas (1941. gada 23. jūlijs – 1945. gads) //
Turpat, 123. lpp.
35 Sk. arī: Stranga A. The Holocaust in Occupied Latvia: 1941–1945 (35. atsauce 71. lpp.); Ezergailis
A. Nazi/Soviet Disinformation .., pp. 113, 114.
36 Estonia 1940–1945. Reports of the Estonian International Commission for the Investigation of Crimes
Against Humanity. – Tallinn, 2006, pp. 719, 720.
37 The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940–1991: Selected
Research of the Commission of the Historians of Latvia (Symposium of the Commission of the
Historians of Latvia, Vol. 14). – Rīga, 2005, 383 pp. – Taču tā nav Vēsturnieku komisijas vaina, ka
joprojām turpinās – pat pieņemas spēkā – Krievijā un lielā daļā vietējā krievu presē pilnīgi melīgi apgalvojumi
par latviešu līdzdalības apjomu holokaustā; apzīmējums “latvieši – fašisti” ir kļuvis gandrīz
vai obligāts. Vienlaikus, apsūdzot latviešus “bezvācu holokaustā”, vairāki vietējie t.s. kreisie politiķi
Latvijā ir demonstrējuši neapstrīdamu antisemītismu. Piemēram, nu jau skandalozi slavenais Saeimas
deputāts no apvienības PCTVL Nikolajs Kabanovs paziņoja, ka 1920. gada miera līgums starp Latviju
un Padomju Krieviju nevar būt spēkā, jo no Krievijas puses to parakstīja ebreji Ādolfs Joffe un Jakovs
Gaņeckis. – Sk.: Cālīte A. Saeimā mums savs “melnsimtnieks” // Latvijas Avīze, 2005, 22. janv., 3. lpp.
38 Holokausta upuru piemiņas saglabāšanai profesionāla holokausta vēstures pētniecība ir ļoti svarīga,
taču ar to vien nepietiek; piemiņas saglabāšanai ir nepieciešami memoriāli, piemiņas zīmes, muzeji
un citi par zinātni emocionālāki un pieejamāki līdzekļi. Latvijas ebreju kopienas vadība ir apzinājusi ap-
29