Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Aivars Stranga. Holokausta vēstures pētniecība un holokausta piemiņa Latvijā
atziņas, ka, pirmkārt, vācu iebrukuma sākumā Padomju Savienībā 1941. gada jūnijā
visticamāk vēl nebija izdota pavēle vai tieši rīkojumi iekarotajās teritorijās nogalināt visus
ebrejus, ieskaitot sievietes un bērnus; otrkārt, nogalināto sieviešu un bērnu skaits, lai
arī vēl pavisam neliels jūnija beigās – jūlija sākumā, pakāpeniski un neapturami auga
jūlijā; treškārt, vācu drošības vai pat armijas komandieriem jau iekarotajās teritorijās
un frontes iecirkņos bija atļauta plaša iniciatīva un pašdarbība tāpēc, ka tieša rīkojuma
par visu ebreju iznīcināšanu vēl nebija; viņi varēja vai nu aprobežoties ar “ebreju – komisāru”
vai “ebreju – čekistu” nogalināšanu, bet viņi varēja arī pilnīgi droši paplašināt
nogalināmo loku, labi saprotot, ka Berlīnē tas netiks nosodīts. Gluži otrādi, viņi varēja
iekļaut arvien vairāk sieviešu nogalināmo skaitā, kā to, piemēram, Lietuvā jūlijā darīja
augstākais SS un SD komandieris pulkvedis Kārlis Jāgers (Jager). 10 (Realizējot Berlīnē
pieņemtos vispārējos plānus un lēmumus, tika īstenotas arī vietējās iniciatīvas un
ņemtas vērā vietējās īpatnības un ebreju nogalināšanas pieredze, piemēram, F. Jekelna
iniciatīva Ukrainā.)
Šīs vācu iniciatīvas labi redzamas arī okupētajā Latvijā. Nozīmīgs ir Dr. hist. Rudītes
Vīksnes novatoriskais pētījums par ebreju iznīcināšanu Zemgales mazpilsētā Aucē
1941. gada 11. jūlijā. Tās dienas rītā Aucē ieradās divas automašīnas ar vāciešiem,
kuri vadīja Auces ebreju nogalināšanu, taču pašu nošaušanu īstenoja gandrīz tikai un
vienīgi latviešu t.s. pašaizsardzības dalībnieki, kurus visaktīvāk izrīkoja Ervīns Caune,
uzsvērdams, ka katra pašaizsardzības dalībnieka uzdevums ir piedalīties ebreju nogalināšanā.
Šaušana turpinājās līdz vakaram, bet pēc tam daļa pašaizsargu devās
uz savu štābu, kur tika sarīkota iedzeršana. Tajā pašā dienā atbraukušie vācieši nodedzināja
Auces sinagogu. Galvenā īpatnība šajos notikumos bija tā, ka 11. jūlijā nogalināja
visus Auces ebrejus – 99 cilvēkus, ieskaitot sievietes un bērnus. Ļoti būtiska ir
R. Vīksnes veiktā ebreju slepkavu sociālā portreta analīze. Aucē ebreju nogalināšanā
piedalījās 10 vai 12 latviešu pašaizsardzības dalībnieku, no kuriem vismaz četri bija
bijuši padomju okupācijas režīma aktīvisti, Edgars Bērziņš uzrādīja patiešām “ievērojamu”
noziedzīgu hameleonismu: pirmajā padomju okupācijas gadā viņš bija padomju
arodbiedrību aktīvists; vācu okupācijā – ebreju slepkava; otrajai padomju okupācijai
sākoties, viņš iestājās Iznīcinātāju bataljonā un apkaroja nacionālos partizānus. Pat
ar šiem piemēriem ir pietiekami, lai noraidītu tradicionālo – par laimi, zinātniski jau
noraidīto – priekšstatu, pat stereotipu par ebreju slepkavām kā gandrīz vai vieniem
vienīgiem pērkoņkrustiešiem – antisemītiem. 11
Tas, ka Aucē uzreiz nogalināja visus ebrejus, liecināja, ka lēmumu par šo totālo
vienas kopienas iznīcināšanu bija pieņēmuši, protams, vietējie vācu okupācijas varas
(visticamāk – SD) pārstāvji un tas bija viens no lokālās vācu iniciatīvas piemēriem (nav
iedomājams, ka lēmums iznīcināt mazās Auces ebreju nelielo kopienu, ieskaitot sievietes,
būtu pieņemts Berlīnē). Tas pats notika vairākās citās Latvijas mazpilsētās, kur
15