Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Josifs Ročko. Ebreju iznīcināšana Ilūkstes apriņķī 1941. gadā
tās, it kā negribot, vilkās daži cilvēki ar lāpstām.” Tai drausmīgajā augusta sestdienā
pēc pusdienām ciema iedzīvotāji dzirdēja sirdi plosošus kliedzienus, bet pēc tam –
16 šāvienu. Ebrejus nošāva iepretī vecticībnieku kapsētas vārtiem. Vecticībnieki teikuši:
ja nogalina ebrejus, tad var atnākt arī pēc viņiem. Skrudalienas iedzīvotāji vēl
vairākas dienas nespēja noticēt tam, kas noticis. Patiesību viņi uzzināja no saviem
paziņām, tā paša ciema iemītniekiem – Boldaveško, Muštavinska, kuriem nācās nogalinātos
aprakt. Viņi teica, ka bijuši spiesti to darīt, jo ticis draudēts.
Voitišķu ciemā pretim vecticībnieku kapsētai, kas atrodas blakus Holerkas
ezeram, pēc kara tika uzstādīti vairāki kapa pieminekļi. Kādā dienā (gadu precīzi
noskaidrot neizdevās) vēlu vakarā nošaušanas vietā ieradās celtniecības tehnika.
Kapavietas tika atraktas. Bojā gājušo mirstīgās atliekas pārveda uz Sileni un apglabāja
līdzās Silenes ebrejiem.
Kaplava
Šai pagastā dzīvoja 29 ebreji, bet pašā ciematā – 10 (mazāk par vienu procentu no
iedzīvotāju kopskaita). Kā atceras Leontīne Rutkovska, vairāki ebreji slēpušies krūmos
netālu no viņu mājām. Viņa visu nedēļu gāja pie vajātajiem, nesa ēdienu, atstājot to
norunātā vietā. Vienreiz, atnākusi pie nelaimīgajiem, viņa tos vairs nesastapa. Aculiecinieki
stāstīja, ka nošaušana notikusi ciematā aiz ebreju kapsētas. Pēc tam nacistu
līdzskrējēji sadzinuši jaunekļus ar lāpstām un likuši aprakt nogalinātos. Vairāki puiši,
to vidū Leontīnes Rutkovskas brālis, aizbēguši.
Demene
Pagastā dzīvoja 15 ebreji. Kā liecina ilggadējais Demenes iemītnieks Josifs Beinarovičs,
šeit nošauta Leiboviču ģimene (vīrs, sieva un četrarpus gadu vecs bērns),
kas dzīvoja Kurcuma stacijā. Rozu Strumu (55 gadi), vienīgo ebrejieti, kas dzīvoja
Zemgales stacijā, nogalināja Kurcumā. Jankels Živs (65 gadi) un viņa sieva (62 gadi),
kas dzīvoja Toržokas ciemā, tika aizdzīti uz Daugavpils geto, kur viņus noslepkavoja.
Pārējo nelaimīgo liktenis nav zināms.
Laucese
Te dzīvoja 14 ebreji. Vairākumam, kā jau minēts, bija ciešas ekonomiskās saites ar Grīvu
un Daugavpili, citi skaitījās piederīgi Laucesē, bet faktiski dzīvoja pilsētās. Pēc vācu
okupācijas pagastā ieradās daudzi bēgļi, starp tiem vairāki desmiti ebreju. 1941. gada
jūlijā tika izdota jaunās okupācijas varas pavēle visiem iedzīvotājiem atgriezties pastāvīgajā
dzīvesvietā. Cilvēki devās projām, palika tikai vecs, vientuļš ebrejs. Viņš pagastā
nodzīvoja vēl nedēļu, neviens viņu neaiztika. Zemnieks Antons Pastejevs apžēlojās par
ebreju un aizveda viņu uz pilsētu. Vietējie ebreji nokļuva Daugavpils geto. Kā atceras
57