Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

56 Konferences “Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas” referāti par holokausta tematiku
Bijusī Eglaines iedzīvotāja Ērika Medika atceras: “Pa ielu gāja Jānis Dimants,
galvu nokāris, šauteni pa zemi vilkdams. Viņas māte saukusi: “Jāni, Jāni, kas tev ir?
Kas tev noticis?” Viņš atbildējis: “Kaimiņien, šausmīgi liela nelaime šodien. Nošāvām
visus žīdus.” Viņa jautājusi: “Jāni, un tu šāvi?” – “Jā, es šāvu.” – “Tu esi traks?” – “A kā
es nešaušu? Vācieši stāvēja mums aiz muguras un pateica, ja jūs nešausiet, mēs
noguldīsim jūs reizē ar visiem žīdiem. Es šāvu, bet nezinu, vai trāpīju vai ne.”” 9
Nacistu okupācijas pēdējos gados ciematā dzīvoja Oskars Baltmanis, kurš organizēja
un vadīja slepkavu bandu Ilūkstes apriņķī, un Daugavpils policijas prefekts
Roberts Blūzmanis, kurš izdeva pavēli par geto organizēšanu pilsētā. 1944. gadā
Roberts Blūzmanis kopā ar okupantiem devās uz Vāciju, bet pēc kara dzīvoja Austrālijā.
Nogalināto mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Rīgā, Šmerļa kapsētā. 90. gados
Latvijas Tautas frontes aktīvisti izteica priekšlikumu Lašu pagastā uzstādīt pieminekli,
pieminot bojā gājušos. Piemineklis ir, bet par ebrejiem nekas nav minēts.
Vietējie iedzīvotāji atceras dažu nacistu līdzskrējēju vārdus: Sveikats, Stelmaks,
Kancāns, Borskis, Ābols. Reiz kāds respondents hitleriešu rokaspuiša dēlam jautājis:
“Kur ir tavs tēvs?” – “Nezinu, kas ar viņu noticis.” – “Vai tu nezini, ka tavs tēvs aizbēga
kopā ar fašistiem?” Dēls samulsis aizgājis projām.
Skrudaliena
Ciematā dzīvoja 19 ebreju (kopā pagastā – 22), t.i., 8 procenti Skrudalienas iedzīvotāju
kopskaita. Šeit dzīvoja vairākas ģimenes – Zuboviči, Opananski, Rozenblūmi,
Rani u.c. Viņiem piederēja deviņas mājas, septiņi veikali, tos sauca par monopoļkām.
Ebreji šai Dieva aizmirstajā ciematā ne vienmēr izprata fašisma būtību. Dzīves
pēdējās stundās daudzi apjauta, kas viņus gaida. Ebreju no Skrudalienas kaimiņi
mēģināja pierunāt, lai viņš bēg: “Skaties, Miška, tev piešuva dzeltenas zvaigznes.” –
“Ko piešuva, to nēsāju,” atbildējis ebrejs. Policists Akermans Mišas Rana divas
meitas nodarbināja savā saimniecībā. Kādu reizi Ivans Kočmarjevs, kaimiņš, ejot
garām Akermana mājai, izdzirdēja pazīstamas meitenes smieklus. Pēkšņi noskanēja
divi šāvieni, un smiekli aprāvās. Jauneklis, sapratis, kas noticis, šausmās atskrējis
mājās. Vienam no ebrejiem izdevās aizbēgt uz Tabores ciemu septiņu kilometru attālumā
no Skrudalienas. Tur viņš slēpās pie zemnieka Slabkovska. Drīz vien ebreju
atrada, nošāva, bet Slabkovskis, dažas nedēļas pavadījis cietumā, tika palaists
brīvībā.
1941. gada augusta pirmajā sestdienā 16 Skrudalienas ebrejus izdzina no mājām,
viņiem lika doties uz Voitišķu ciema pusi. Liecinieks Anatolijs Zubovičs stāsta: “Ieradās
kaut kādi apbruņoti cilvēki Latvijas armijas formās bez atšķirības zīmēm. Tie nebija
vietējie. Ebreji gāja klusi, kā noburti. Viņiem sekoja dzeltena, vaļēja automašīna. Aiz