Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

228 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
pašaizsargiem, kā tas, piemēram, bija Ilūkstes apriņķī. Izņēmums bija Silene, kur arī
ieradās Arāja komanda, taču kaut kādu iemeslu dēļ aizbrauca atpakaļ uz Rīgu, paņemot
līdzi daļu ebreju mantu, bet ebreju noslepkavošanu atstāja vietējo ziņā. Silenes
ebrejiem paziņoja, ka viņus pārvedīs uz Braslavas miestiņu (Baltkrievija), taču pašaizsargi
viņus nošāva netālu no Silenes pie Smilgu ezera, kur ebreji bija apstādināti,
it kā lai atpūstos. Arī vēl citās mazpilsētās ebrejiem pirms noslepkavošanas akcijas
tika teikts, ka viņus pārvedīs uz citu vietu. Viļānu, Preiļu, Kārsavas ebrejus solīja vest
uz Palestīnu, Aucē klīda baumas, ka ebrejus vedīs uz Ļubļinu. No līdz šim izpētītajām
vietām kā netipiski gadījumi ir jāmin ebreju nošaušana Maltā un Silenē. Grigorijs
Smirins un Meijers Melers raksta, ka Maltā daļu ebreju 1941. gada jūlijā Baldenes
mežā nošāvuši vācu karavīri, bet atlikušos – Maltas policisti 1941. gada septembra
beigās kādā pagrabā. 65 Silenē ebreju šāvēji bija paslēpušies krūmos. Jaunjelgavā
jūlija vidū vienu ebreju grupu vajadzēja nošaut bijušajiem sarkangvardiem – tā viņi
izpirkšot savus grēkus. 66 Latvijā kā vienīgais gadījums jāmin 56 Bauskas ebreju sterilizācija
1941. gada jūlija vidū, bet jūlija beigās vai augusta sākumā arī viņi tika nošauti.
A. Urtāns uzskata, ka šī akcija notikusi pēc Bauskas apriņķa policijas priekšnieka
J. Druvaskalna iniciatīvas, lai gan vēsturnieks pieļauj, ka tā varēja būt plānota un
īstenota ar vācu komandantūras ziņu. 67 Aprakstot šo gadījumu, A. Urtāns balstās uz
Israila Toikas, kuram pēc visām mocībām izdevās izdzīvot, un feldšera Oskara Pļavenieka
liecību, kuram LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta Kara tribunāls 1945. gadā
piesprieda augstāko soda mēru par līdzdalību šajā noziegumā. Taču abiem šiem
avotiem piemīt iepriekš aplūkotie trūkumi. Tā kā šajā gadījumā ir daudz nezināmo,
autors arī neizvērtē avotus, tad nevar izslēgt versiju, ka tā nebija J. Druvaskalna iniciatīva,
bet viņš pildīja vācu komandanta pavēli. Teorētiski arī pieļaujama versija, ka
tā Bauskas atbildīgās personas cerēja glābt ebrejus. Katrā ziņā “pēdējais” vārds par
šo notikumu nav pateikts.
Pārējās vietās ebreju slepkavošana notika pēc vienas shēmas. Gandrīz visās ebreju
slepkavošanas vietās ir minēta vāciešu klātbūtne un fotografēšana.
Nošaušanas laiks. Par dažām tekstā aplūkotajām vietām avotu nepieejamības
dēļ nav izdevies iegūt precīzas ziņas par ebreju nogalināšanas laiku. Tā, piemēram,
nav skaidrs, kad tas noticis Valmierā, arī Limbažos, Jaunjelgavā. A. Urtāns konstatējis,
ka Valmieras ebreji nošauti vairākās akcijās jūlijā–augustā, bet Limbažos – divās
akcijās ap 20. jūliju. 70 No līdz šim apzinātajām Latvijas apdzīvotajām vietām visagrāk –
11. jūlijā nogalināja Auces ebrejus. Zemgale bija arī pirmais novads Latvijā, kur līdz
augusta vidum tika nogalināti visi ebreji. 29. augustā Zemgales apgabala komisārs
Valters Eberhards fon Mēdems ziņoja ģenerālkomisāram Oto Heinriham Dreksleram,
kurš apmeklēja Jelgavu, “ka ne tikai Jelgava, bet arī visa Zemgale ir brīva no žīdiem”, un
visu zemgaliešu vārdā pateicās, ka “pilnīgi ir atrisināts žīdu jautājums”. 71 Arī M. Vagulāns