Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Josifs Ročko. Ebreju iznīcināšana Ilūkstes apriņķī 1941. gadā
apbērt ar kaļķiem. Vecie iedzīvotāji Alberts V. un Arnolds K. stāsta, ka, tāpat kā Subatē,
arī Aknīstē bijis rīkojums, ka nedrīkst iziet ārā, bet logiem jābūt aizvērtiem. Josifs Barčs
atceras, ka pēc ebreju nošaušanas Aknīstē slepkavas pusdienojuši viņa mātes mājā.
Saimniece teikusi: “Vai nebija baisi, viņi tomēr arī ir cilvēki.” Tie atbildējuši: “Šodien
bija smags darbs. Sākumā rokas mazliet drebēja, bet labi piedzērāmies, un gāja kā pa
sviestu.” Vecie iedzīvotāji atceras arī dažu kolaboracionistu uzvārdus: Adokonis, Buiķis,
Ziemelis, Krūmiņš, Jānis Žeiže (vai Čeiče).
Silene
1935. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka Silenē dzīvojuši 189 ebreji (kopā pagastā
– 196), tas ir, 19 procenti ciema iedzīvotāju. Ciemā darbojās divas sinagogas – lielajā
lūdzās hasīdi, mazajā – mitnagidi. 6 Bļuma Rozina atceras, ka hasīdu sinagogu vadījis
Beirehs Frosts (pēc profesijas drēbnieks) – svētkos lasījis Toru, bijis kantors. Frosts
iemantoja cieņu un autoritāti. Darbojās heders, kurā par skolotāju strādāja Meiše-Jude
(neviens neatceras uzvārdu). Darbojās pamatskola, kurā mācījās visu tautību bērni.
Jāteic gan, ka daži skolotāji, it īpaši Oļehno, ebreju bērniem nekad nelika augstāku
atzīmi par 3. Vai tādējādi netika kultivēts naids pret ebrejiem?
Pēc vācu okupācijas 1941. gadā ebrejus gandrīz mēnesi neaiztika, viņiem tikai
vajadzēja nēsāt dzeltenās zvaigznes. Taču ebreji jutās satraukti. Kādu dienu jauna
ebrejiete – akušiere – Hrapānu ģimenei lūdza: “Paslēpiet mani, es jums varēšu palīdzēt.”
Bet viņi baidījās. Aizejot ebrejiete ar rūgtumu teikusi: “Mēs nēsājam dzeltenas
zvaigznes, bet jūs nesīsiet mūsu rētas.”
Jūlija beigās ebrejus ieslodzīja sinagogā. Kaimiņi nesa ēdamo, mēģināja to iemest
pa logiem, sargi viņus dzina projām. Izplatījās baumas, ka sinagogu grib uzspridzināt.
Taču tas bija bīstami, jo blakus atradās ciema iedzīvotāju mājas. Tā pagāja vairākas
dienas. Dažreiz nelielās grupās ebrejus izveda un ļāva padzerties. Uz plakātiem bija
rakstīts, ka ebrejus vedīšot uz Braslavu, un viņi noticēja “brīnumam”. Vieni priecājās,
citi raudāja. Viņiem atļāva atgriezties mājās un paņemt mantas, ne vairāk par 15 kilogramiem.
Vecais Beirehs Frosts neticēja glābiņa iespējai. Viņš iznesa no mājām
kaut kādas grāmatas un sāka tās pie sinagogas dedzināt. Pie sinagogas piebrauca
15 pajūgi. Zemnieki negribēja braukt un izdomāja dažādas atrunas: zirgs klibo, ratu
ritenis salūzis u.tml. “Mans vīrs izjūdza zirgu un iedzina to mežā, baidoties, ka viņam
liks vest ebrejus,” atceras viena no aptaujātajām. 28. jūlijā ebrejus nostādīja kolonnā
un tie lēnām devās Braslavas virzienā. Vecākus cilvēkus un bērnus sasēdināja ratos.
Pēc trijiem četriem kilometriem netālu no Smilgu ezera kolonnu apstādināja – it kā
lai atpūstos. Viens ebrejs, pagājis malā, krūmos ieraudzīja ložmetējus. Viņš šausmās
iekliedzās, un tai pašā brīdī atskanēja šāvieni. Aculiecinieks Josifs Beinarovičs stāsta:
“Es ganīju lopus. Pēkšņi zirgā atjāja saimniece un sauca: “Dzen lopus aiz kalna!
53