Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

332 Holokaustu pārdzīvojušā liecība
duras geto tukšums. No šī rajona taču nevienu vēl nav aizdzinuši, mājas ir pārpildītas
cilvēkiem, taču tik tukša iela! Kaut ātrāk ieraudzīt Aļu, mammu un bērnus! Steidzos,
lai nezaudētu dārgās minūtes. Mūsu pagalms pilns ar sniegu, tikai šauras taciņas ved
no mājas uz māju. Mūsu “savrupmāja” it kā slīgst sniegā, tā kļuvusi vēl zemāka, bet
man pēkšņi kaut kā ļoti tuva un dārga.
*
Aļa atkal sakārtojusi māju, un atkal kļuvis mājīgi. Viņi ir it kā nomierinājušies un arī
cer, ka liktenis pažēlos. Mēs gandrīz nesarunājamies, sēžam piespiedušies un glāstām
viens otram rokas. Par ko runāt? Šodien mēs esam dzīvi, bet, kas būs rīt, – neviens
nezina.
Saskaldīju nedēļai malku, iztīrīju plītij skursteni, ieēdu kartupeļus ar sāli – tagad
atkal jāekonomē –, un jāatvadās. Kas zina, kad atkal ļaus satikties. Kaut tikai neizdzītu!
Ja tuvākajās dienās nāktos aiziet, Aļa neizturēs, viņai tieši šodien parādījušies
“ciemiņi” (mēnešreizes), un viņa ir ļoti vārga. Cik reižu jau esam atvadījušies kā uz
visiem laikiem, bet pagaidām ir veicies. Arī šodien aizeju, iespējams, uz visiem laikiem.
Ardievu, mamma, bērniņi, ardievu, mana mīļā Ļenuška, varbūt pēc nedēļas atkal atnākšu.
Lai kas notiktu, mums ir jāiztur un viss jāizcieš, mīlestībai un ticībai uzvarai
mūs ir jāatbalsta. Neraudi, Ļenuška!
Aiz manis aizveras durvis. Debesīs pirmās zvaigznes. Zem kājām čirkst sniegs.
Gribas ar pilnu krūti ieelpot ziemas gaisu, taču kaut kas neredzams spiež krūtis. Mazā
Kalna, Ludzas iela jau man aiz muguras, sargs pie ugunskura. Vārti, atkal “mazais
geto”.
*
Kamēr manis nebija, palielinājies mūsu dzīvokļa iemītnieku skaits. Parādījušies daži
pavisam veci cilvēki. Viņi rūpīgi noskuvuši bārdu, pat galvu, lai neredzētu sirmos
matus. Grib izskatīties jauni un darbspējīgi.
Mūsu publikas vidū skaidri jūtamas divas nometnes. Vieni, kuru ģimenes aizdzina,
otri tie, kam tās palikušas. Pirmie neslēpj savu skaudību, un mēs, “veiksminieki”, viņiem
it kā esam parādā. Viņi sevi mierina ar to, ka arī mūsu ģimenes drīz piemeklēs tāds
pats liktenis. It kā ar citu bēdām varētu remdēt savējās, bet tāda ir cilvēka daba.
Atnāca bijušais ebreju teātra galvenais aktieris un stāstīja anekdotes no aizkulišu
dzīves. Viņam patīk pielūgsme, un viņš pat šeit cenšas atstāt “iespaidu”. Uzbudināti,
skumji aizrit vakars. Pamazām sāk likties gulēt. No dažām gultām jau dzirdama krākšana,
reizēm arī vaidi.