Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Eva Treiģe-Treide, Ēriks Prokopovičs , Andis Jēkabsons. Valdemārpils ebreju kopienas liktenis
29. jūlija sēdē, kad pilsētas valde nolēma: “1941. gada jūlija un augusta mēneša
Valdemārpils pilsētas budžetā pieņemt ieņēmumu kopsummu rbļ. 12 520 un tādu pat
izdevumu kopsummu.” Tātad ebreju naudu divu mēnešu laikā vajadzēja iztērēt. Kā
redzēsim, šī steiga vēlāk izrādījās ļoti pamatota. Bez algām pilsētas valdei no ebrejiem
konfiscētās naudas tika maksāts arī slepkavošanas organizētājiem – pašaizsardzības
vīriem.
Kad strādnieki darbus bija beiguši, pilsētas valdei maksimālā mēnešalga noteikta,
izrādījās, ka līdzekļu vēl ir pietiekami daudz. Tad pilsētas valde izšķīrās par patiešām
cēlu un dāsnu rīcību – oktobrī nolēma pilsētas pensionāriem sociālajos pabalstos
izmaksāt 12 380 rubļu. Šī pabalstiem paredzētā summa pārsniedza iepriekšējos
mēnešos izmaksāto summu. Pilsētas valde kopš augusta beigām, kā to paredzēja
29. jūlija sēdes lēmums, rīkoja atsavināto, uz Talsiem neaizvesto ebreju kustamo īpašumu
izsoles. Izsolīts tika ne tikai kustamais, bet arī nekustamais īpašums, piemēram,
augļu dārzi. Mantu bija daudz, cenas – pārāk niecīgas, konkurences – nekādas. Tā,
piemēram, 1941. gada 1. augusta izsolē Funku augļu dārzu pilsētas centrā pārdeva
par 205 rubļiem (sākumcena – 200 rubļu), Verbalovu dārzs – arī pilsētas centrā – tika
nosolīts par 201 rubli (sākumcena – 200 rubļu). Mazliet tālāk no pilsētas centra cenas
bija daudz mazākas – Blumberga īpašumu kāds Grosvalds iegādājās par nieka
31 rubli (sākumcena – 30 rubļu). 76 Apmeklētāju izsolēs netrūka, un pilsētas valde par
realizētajām mantām, ražu, mājputniem, augļu dārziem un citiem īpašumiem ieņēma
vairāk nekā 15 000 rubļu.
1941. gada oktobrī vācieši attapās, ka pieļāvuši rupju kļūdu, 15. jūlijā pametot
Valdemārpili, vietējo pārvaldi atstājot pilsētas vecākā pārraudzībā un laikus neatjaunojot
kontroli pār pilsētu. Vācieši konstatēja arī, ka vietējie latvieši sagrābuši ebrejiem atsavinātos
īpašumus, kas jau sākotnēji bija paredzēti reiha vajadzībām. Visticamāk, ka
šāda situācija bija izveidojusies daudzviet Latvijā, jo par to uztraucies bija pat Ostlandes
reihskomisārs H. Loze. Valdemārpils pilsētas valde 1941. gada 25. oktobrī saņēma
Kurzemes apgabala komisāra V. Alnora rīkojumu, kurā viņš, atsaukdamies uz H. Lozes
rīkojumu, norādīja, ka “žīdu īpašumi, kuri pēc nosacījuma viņiem nepaliek, pārņemami
valsts labā un valsts labā novērtējami” 77 . Lai izpildītu reihskomisāra rīkojumu – pārņemt
ebreju īpašumus vāciešu kontrolē, V. Alnors bija spiests melīgi taisnoties – viņš tikai
tagad esot uzzinājis, ka ebreji Kurzemē iznīcināti (“Kā es uzzināju, žīdi ir no valsts
apgabala attālināti.” 78 ), un lūdzis apriņķa vecākos kopā ar policiju ebrejiem konfiscēto
kustamo īpašumu sakopot vienā vietā, kā arī nekavējoties iesniegt īpašumu stingru
uzskaites sarakstu. Kā redzams, par ebreju mantām Liepājas apgabalā atbildīga bija
vācu civilpārvalde, arī par uzdevuma izpildītājiem tika norīkotas civilvaras vertikālē
zemāk subordinētās amatpersonas (apriņķu vecākie, nevis priekšnieki). Formāli par
radušos problēmu atbildīgi bija pagastu un pilsētu vecākie – tā to bija noteikusi vācu
153