Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Eva Treiģe-Treide, Ēriks Prokopovičs , Andis Jēkabsons. Valdemārpils ebreju kopienas liktenis
Interesi izraisa jaunās valdes pirmais pilsētas iedzīvotājiem adresētais dokuments
– apkārtraksts nr. 18-1, datēts ar 1941. gada 1. vai 2. jūliju. 23 29. vai ticamāk
30. jūnijā frontes līnija šķērsoja Valdemārpili. Par to liecina vācu virspavēlniecības
rīkojums nolaist nacionālos karogus. 24 Apkārtraksta pirmajā paragrāfā apsardzības
priekšnieks aicina: “Sakarā ar frontes attālināšanos mūsu apgabalam uzaicinu notīrīt
rūtis no papīra strēmelēm.” Tātad frontes līnija jau bija šķērsojusi Valdemārpils pilsētu,
neapturot pagaidu valdes un apsardzības darbību. No tā secināms, ka apkārtraksts
izdots pēc 30. jūnija un bijis apritē līdz 3. jūlijam, kā tas paredzēts. Jebkurā gadījumā
tas bija vietējo pašaizsardzībnieku īslaicīgs lielo nākotnes vīziju laiks. Šķietami viss
bija nokārtojies “brīnumaini”: “krievu okupanti – aizbēguši, nacionālā neatkarība – atjaunota,
un pilsētas pārvaldes priekšgalā tie, kas, šādiem apstākļiem neizveidojoties,
tur nekad nevarētu atrasties,” – tā R. Bērziņš.
Apkārtraksta 3. paragrāfā ierakstīts: “Uzdodam nacionalizēto namu sētniekiem
savu darbu turpināt līdzšinējā gaitā.” 25 Ar to jāsaprot, ka jaunā pilsētas valde
negrasījās denacionalizēt padomju varas laikā nacionalizētos īpašumus, tostarp arī
ebreju īpašumus. Protams, tie, kas atradās pilsētas pārvaldē, nevēlējās atjaunot
pirmspadomju laika ebreju ietekmi tirdzniecībā. Kā vēlāk pierādīja šo personu piedalīšanās
ebreju iznīcināšanā, kā arī ebreju mantu piesavināšanās, pagaidu valdes
politika nebūtu bijusi pārāk draudzīga ebrejiem un visticamāk būtu veicinājusi
ebreju izceļošanu no Valdemārpils, kā to darīja, piemēram, Talsu pilsētas ebreji
30. gadu beigās.
Apkārtraksta 2. paragrāfs paredzēja ziedojumus pilsētas nespējniekiem un arī
tiem, “ko aizbēgusī padomju vara atstājusi bezizejas stāvoklī”. Līdz ar sociālo gādību
pilsētas valde netieši norādīja, ka tās rīcībā nav finanšu līdzekļu sociālās labklājības
nodrošināšanai, un slēpa, ka tās rīcībā nonākušas padomju varas atstātās finanses. 26
Pilsētas valdes sākotnējo grūto un nestabilo finansiālo stāvokli skaidroja ar to, ka komunisti
aizbēguši, iztukšojot visas kases, kas tomēr nebija patiesība. Kurš pārņēma
izpildkomitejas finanšu līdzekļus, tā arī nav skaidrs, iespējams – jaunās pagaidu valdes
locekļi. Naudas grūtības turpinājās – vēl 1941. gada 24. jūlijā R. Bērziņš ziņoja Talsu
apriņķa priekšniekam V. Kārkliņam, ka “pilsētas valdes naudas līdzekļi ir ļoti niecīgi”.
Iedzīvotāji valdes lūgumam bija atsaucīgi – 7.–8. jūlijā saziedotos līdzekļus valde sadalīja
un pēc saraksta izsniedza trūkumcietējiem, izņemot ebrejus. Pilsētas ebreju
kopiena ziedoja 115 rubļu, ko valde 7. jūlijā izsniedza Valdemārpils sinagogas valdes
priekšniekam Š. Kopenhageram, kurš naudu sadalīja un izsniedza astoņiem ebreju
nespējniekiem. 27
No Pagaidu valdes apkārtraksta satura iespējams vērtēt Valdemārpils jaunās militārās
un civilās varas nostāju pret pilsētas ebrejiem. Jāsecina, ka šajā ziņā tās mērķi
atšķirībā no bēguļojošo padomju aktīvistu jautājuma risināšanas, kam tika ierādīta
143