Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

46 Konferences “Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas” referāti par holokausta tematiku
Jedvabnē, Kauņā, Kijevā un Rīgā raksturoja kā vietējo zemnieku spontānu, brutālu un haotisku
izrēķināšanos ar ebrejiem; kā pierādījumu tam izmantoja speciāli samontētus vācu kinohroniku
sižetus ar sinagogu dedzināšanas ainām un ebreju pazemošanas un piekaušanas
skatiem pilsētu ielās. Jozefa Gebelsa savulaik oficiālai demonstrēšanai akceptētajos
kinožurnāla sižetos nebija redzamas konkrētas tajā laikā veiktās slepkavošanas akcijas. Šos
kinokadrus nacisti izmantoja, lai vispārināti ilustrētu ieņemto teritoriju nevāciešu iedzīvotāju
naidu pret ebrejiem. Pretstatā austrumeiropiešu primitīvai atriebībai vāciešu iecerēto ebreju
problēmu “atrisināšanu” uzdeva kā racionālu un zinātnisku. Tādējādi nacistiem izdevās
pārliecināt pasauli, ka austrumeiropieši bijuši “sliktāki par vāciešiem”. Nacistu avoti arī
pasludināja, ka slepkavošanas bijušas haotiskas un neorganizētas, tādēļ neviens pat nezinot
nogalināto skaitu. Patiešām, upuri tika apglabāti atklātās bedrēs, kuras pēc tam neiezīmēja,
bet tas neliecina, ka tos neuzskaitīja. Ir pamats uzskatīt, ka Latvijā ebrejus bez uzskaitīšanas
nenogalināja. Tā, piemēram, Rīgā, kur ebreju iznīcināšana sākās ar okupācijas pirmajām
dienām, upurus vispirms nogādāja Centrālcietumā, par ko tika izdarīta attiecīga atzīme, kā
arī reģistrēts konfiscētais īpašums. Atsevišķi saraksti ir saglabājušies.
Berlīnē strādājošie ārvalstu korespondenti baidījās par savām vietām, tāpēc viņi atturējās
ziņot par holokaustu, lai gan par ebreju iznīcināšanu viņiem bija zināms jau 1941. gada
decembrī. Dž. V. Grigs uzrakstīja savu rakstu tikai pēc tam, kad viņš, vairs nacistiem
nesasniedzams, atradās Londonā. Žurnālisti informācijas “pieejamības” iespēju novērtēja
augstāk nekā apsvērumus, ka viņi būtu varējuši palīdzēt ebrejiem, laikus viņus brīdinot.
Vai nacisti tiešām gribēja, lai pasaule uzzina, ka viņu pārraudzībā Austrumeiropā
nevainīgi civiliedzīvotāji – vīrieši, sievietes un bērni – tikuši masveidā slepkavoti? Šķiet,
ka atbildei būtu jābūt kategoriski noliedzošai. Informācijas plūsma no Berlīnes un pat
atsevišķi kinožurnālu sižeti par holokausta norisēm apstiprināja nacistu vēlmi atbildību
par ebreju slepkavošanu no vāciešiem uzvelt austrumeiropiešiem. Arī Dž. V. Griga raksts
atkārto nacistu izplatītās informācijas divas tēmas:
1) ka Austrumeiropā notikušas spontānas ebreju slepkavības;
2) ka austrumeiropieši tās veikuši, atriebdamies ebrejiem.
Dž. V. Grigs, protams, nevarēja zināt, ka ebreju iznīcināšanas plāna sastāvdaļa ir arī
maldinošas informācijas izplatīšana un arī viņš pats izmantots šiem nolūkiem.
Dž. V. Grigs savās aplēsēs bija ļoti tālu no noslepkavoto cilvēku patiesā skaita. Ir pamats
uzskatīt, ka nacisti negribēja, lai Berlīnes korespondenti zinātu upuru patieso skaitu.
Tomēr no raksta ir skaidrs, ka ebreji Austrumeiropā tika nogalināti masveidā. Nacistiem bija
svarīgi, lai korespondenti atzīmētu, ka ebreju slepkavošanu izdarījuši vietējie iedzīvotāji,
nevis vācieši. Dž. V. Grigs šo skaidrojumu pieņēma. Tomēr, neraugoties uz šiem nacistu
centieniem, Dž. V. Grigs savā rakstā ebreju slepkavošanu saistīja arī ar Ādolfa Hitlera
1939. gada 30. janvārī reihstāgā izteiktajiem solījumiem un draudiem iznīcināt ebrejus, ja
sāksies jauns pasaules karš.
Dzīvodams Berlīnē, Dž. V. Grigs zināja, ka Vācijas ebreji tiek transportēti uz austrumiem,
bet viņam nebija zināms, ka tur, arī Latvijā, daudzus noslepkavo. Dž. V. Grigs domāja,