Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Elmāra Rivoša atmiņas
attēloja karu Rietumos. Filma beidzās ar skatu lazaretē, kur ārsts sajūk prātā –
briesmīga filma. Izņemot nepatīkamas izjūtas, šī filma neko citu neizraisīja, taču tai
bija lieli panākumi un bija cienītāji, kas to skatījās vairākkārt.
Es ar Īzaku eju pēc tabakas, taču tajā pašā laikā pieķeru sevi pie domas, ka
vajag pabūt dzīvokļos pēc grautiņa, pašam ieraudzīt drāmas pēdas. Zinu, ka, izņemot
šausmīgus un pretīgus skatus, neko neieraudzīšu, taču kaut kas velk.
Asiņu paltis kļuvušas par kaut ko nenovēršamu, uz Ludzas ielas tās vienas
dienas laikā kļuvušas par parastu parādību. Mēs tās apejam vai vienkārši tajās
iekāpjam un nešausmināmies. Uz Daugavpils un Ludzas ielas stūra ieejam nelielā
mājā. Pirmais, kas duras acīs, ir izsistas ieejas durvis, rupjš darbs ar cirvi. Pirmā
dzīvokļa durvis ir vaļā. Gultas izvandītas, uz grīdas spilveni, drēbes, dažādu lietu
haoss. Uz galda dažādas ēdiena atliekas, neizdzerta tēja. Kā redzams, cilvēki
izdzīti negaidīti un steigā. Kāds aizmirsis pasi, ielieku to kabatā – vēlāk atdošu
“mazā geto” sekretariātā. Esmu aizmirsis, kāpēc šurp nācu, manu acu priekšā
norisinās šajā dzīvoklī notikušās ainas. Pie gultas naktsgaldiņš, uz tā kaut kas
līdzīgs pelnu traukam ar izsmēķiem, tie atgādina ekspedīcijas lietišķo pusi. Atveru
atvilktni. Kaut kādu cilvēku fotogrāfijas peldkostīmos, pie kāzu galda, kaut kādi
bērneļi, kaut kādas tabletes, zāles, brilles un trīs papirosi “Rīga”. Viss ļoti parasts,
nav nekā “šausmīga”, taču jauniņajam smagi, jādomā, kā izskatīsies pie tevis pēc
nezināma skaita dienu, ko pārdzīvojuši šie cilvēki un kas viņi ir. Īzaks skapī atradis
“Sporta” paciņu, viņam vairāk veicas. Pieliekamajā starp dažādiem pārtikas
krājumiem Īzaks atrod burciņu ar marinētām baravikām, ieliekam dažas mutē un
ejam tālāk, uz citu dzīvokli.
Jebkurš sākums ir smags, drīz mēs kļūsim par marodēšanas speciālistiem.
Nākamajā dzīvoklī kopskats ir tāds pats, papirosu un tabakas nav, mēs neaizkavējamies,
ejam uz otro stāvu. Dzīvoklī pa kreisi durvis ir puspavērtas, spēcīgs
caurvējš. Caur virtuvi ieejam istabā, tajā izsists logs, un ir auksts. Grīda, galds – kā
visur, tikai gulta citāda – nav izvandīta, ir kārtībā, un tajā kāds guļ. Pieejam un
ieskatāmies nelaiķa sejā. Vecis, neliela sirma bārdiņa, acis stiklainu skatienu ieduras
griestos. Novelku segu, gribu paskatīties, vai nav brūču uz ķermeņa. To nav,
kā redzams – sirdstrieka. Pats nezinādams, kāpēc, viņu atkal apsedzu, pat sekoju,
lai apsegts būtu viss – logs taču ir izsists. Galda atvilktnē atrodu aizsāktu tabakas
“Brinkman” paciņu. Satumst, jāsteidzas. Pirmajam iespaidam ir pietiekami, vēl gana
šādus dzīvokļus redzēsim.
Pa ceļam ieeju mājās. Mamma, mani ielaižot, rāda zīmi, lai netrokšņoju – Aļa ir
aizmigusi. Nesakārtotajā istabā uz nesaklātas gultas, apsegusies ar mēteli, guļ Aļa.
Bērni arī ir aizmiguši, kaut ir tikai septiņi. Kāpēc man viņus modināt, lai guļ, miegs
tagad ir vienīgais “prieks”. Mamma pierunā paņemt kaut ko ēdamu un rudens mēteli.
329