Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

54 Konferences “Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas” referāti par holokausta tematiku
Ebrejus ved uz nošaušanu, vēl apšaus arī lopus.” Pēc 10–15 minūtēm es izdzirdēju
ložmetēja kārtas, bet pēc tam – šauteņu šāvienus.” Visus ebrejus nenošāva. Daudzi
bija ievainoti, un slepkavas tos nogalināja. Daži metās ezerā, cerēdami to pārpeldēt.
Kā stāsta liecinieki, kāda meitene izpeldējusi krastā un sākusi kliegt, nolādot bendes,
bet drīz vien viņu sasniegusi raidītā lode. Kāds vīrietis gan izglābās. Pēc kara viņš
vairākus gadus strādāja ciema pastā.
Zemnieki pajūgos, tikko izdzirduši šāvienus, metās prom no nolādētās vietas.
Hitleriešu rokaspuiši bija nemierā, uzzinot, ka ebreju mantas, kas bija apsolītas viņiem,
nu aizgājušas “gar degunu”. Vēlāk uz apšaušanas vietu atdzina vietējo iedzīvotāju
grupu, lai tie aprok nogalinātos. 7 Daži ievainotie ebreji vēl bija dzīvi. Nošautajiem
kājas sasēja ar stiepli un vilka uz vienu no trim bedrēm. Tās bija pārpildītas, tāpēc
līķus vārda tiešā nozīmē iestampāja, lai varētu aprakt. Jevģenija Hrapāne atceras:
“Ezermala un ceļš bija vienās asinīs. Smaka bija drausmīga. Kokos karājās cilvēku
miesas gabali. Mēs vēl ilgi baidījāmies turp iet.” Ebreju mājas izlaupīja, un šoreiz visi
labumi tika fašistu līdzskrējējiem. Ciemata nabadzīgākie iedzīvotāji valkāja cauršautu
apģērbu. Pēc tam šāvēji ieskrējuši kādas zemnieku mājas pagalmā. Aculieciniece atceras,
ka “viņi bija uzbudināti. Sejas sarkanas, paši nikni, nosvīduši, rokas drebējušas,
drēbes asinīs.”
1944. gadā, kad vācu armija sāka atkāpties, ebreju mājas tika nodedzinātas.
Pēc kara laupītāji mēģināja atrakt nevainīgi nogalināto kapavietas, cerēdami atrast
zeltu. Milicijai nācās šo rajonu apsargāt.
Bijusī Silenes iedzīvotāja Jevģenija Hrapāne saka: “Ne katrs lops izturētu to, ko
nācās pārciest mums.”
Liecinieki atceras hitleriešu rokaspuišu vārdus: Apelis, Boļeslavs Čekis, Antons
Krukovskis, Maskaļonoks, Lonskis, Zinevičs, Šakels, Širins. Vecie iedzīvotāji pastāstīja
arī to, kas ar dažiem noticis. Apelis aizbēdzis ar nacistiem, savukārt Maskaļonoks
1944. gadā demobilizēts Sarkanajā armijā, atgriezies mājās ar kara apbalvojumiem
un mierīgi staigājis pa ciemu. Kāds informēja par Maskaļonoku, un Silenes ebreju
bende tika arestēts. Pēc soda izciešanas Maskaļonoks atgriezies jau kā ticīgs baptists.
Jāteic gan, ka vietējie iedzīvotāji ne visai ticēja viņa garīgajai pārdzimšanai.
Pēc kara Rīgā dzīvoja vairāki desmiti bijušo Silenes ebreju, kas bija pārdzīvojuši
tuvinieku bojāeju. Viņi savāca naudu un 1957. gadā uzstādīja piemiņas akmeni noslepkavotajiem
ebrejiem. Uz tā ebreju un krievu valodā ir iegravēts uzraksts: “Еврейским
жертвам, павшим от рук нацистов. Июль 1941 г. в Боровке”. Līdz 1994. gadam
bijušie Silenes (Borovka) iedzīvotāji katru gadu nošaušanas dienā pulcējās pie šī
akmens. Vecums, slimības, dažu ebreju izceļošana uz Izraēlu ir iemesls tam, ka
1995. gadā šāda sanākšana nenotika. Kāda ebrejiete – Bļuma Rozina pirms savas
nāves sastādīja bojāgājušo sarakstu. Tajā minētas 42 ģimenes, 150 cilvēku, no tiem