Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

130 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
Kuldīgas pilsētas valde līdz 1941. gada 18. jūlijam apsaimniekoja arī pilsētā uzskaitītos
335 nekustamos īpašumus, kas agrāk bija piederējuši ebrejiem, bet pēc
šī datuma saskaņā ar ģenerālkomisāra Rīgā rīkojumu ebreju bijušos nekustamos
īpašumus pilsētas valde nodeva Grundstückgesellschaft Lettland G.m.b.H. Liepājas
nodaļas pārvaldījumā. 100 Šo kārtību juridiski apstiprināja okupēto austrumu apgabalu
ģenerālkomisāra Hinriha Lozes 1941. gada 13. oktobra Rīkojums par žīdu īpašumu
kārtošanu austrumu apgabalu valsts komisāra pārvaldītā apgabalā. 101
Tā kā rīkojumi par ebreju atstātajiem kustamajiem un nekustamajiem īpašumiem
bija centralizēti, var pieņemt, ka līdzīgi ar viņu īpašumu rīkojās arī citur Kuldīgas apriņķī,
taču dokumentālu pierādījumu tam nav. Ir skopas ziņas, ka dažos pagastos ebreju
kustamais īpašums pēc īpašnieku noslepkavošanas tika savākts un izpārdots. 102
Nobeiguma piebildes
Šis pētījums par holokaustu Kuldīgas apriņķī ir vērtējams tikai kā ieskats šajā problemātikā,
jo pilnīgu situācijas atainojumu nav iespējams dot avotu trūkuma dēļ. Tomēr
uz pieejamo avotu bāzes ir iespējams atklāt noziegumu gaitu un uzsvērt raksturīgāko
Kuldīgas apriņķim.
1. Savdabīga persona holokausta notikumos (to sagatavošanas posmā) Kuldīgas
pilsētā ir bijis kādreizējais pērkoņkrustiešu līderis G. Celmiņš. Kopā ar vērmahta
karaspēka daļām Latvijā viņš ieradās 1941. gada jūnija beigās un piedalījās kaujās
pie Liepājas. 1941. gada 1. jūlijā vācu militārās iestādes G. Celmiņu apstiprināja par
Kuldīgas pilsētas latviešu pašaizsardzības vienību komandantu. Līdz 10. jūlijam, kad
G. Celmiņš devās uz Rīgu, pilsētā pēc viņa pavēlēm sākās ebreju aresti, taču nav tiešu
liecību, ka šajā laikā pēc G. Celmiņa pavēles Kuldīgā notiktu arī ebreju slepkavošana,
lai gan dažus ebrejus arestēšanas brīdī nogalināja pašaizsardzībnieki. Tāpat vairākas
epizodes liecina, ka ebreji 1941. gada jūlija sākumā pagastos nošauti pēc norādījumu
saņemšanas no Kuldīgas, iespējams, pēc G. Celmiņa pavēles. Spriežot pēc pētnieku
rīcībā esošiem dokumentiem, G. Celmiņš nepakļāvās Einsatzgruppe A komandiera
V. Štālekera pēc 1941. gada 8. jūlija pārziņā esošajam Latviešu pašaizsardzības dienesta
štābam Rīgā, bet gan vācu militārajam resoram. Tas atspēko M. Levenšteina
pieņēmumu, ka represijas pret ebrejiem Kuldīgā sākās bez tiešu direktīvu saņemšanas
no vācu institūcijām. 103
2. Vācu okupācijas sākumā citos Latvijas apriņķos iznāca vietējie preses izdevumi.
No tiem varēja uzzināt gan pret ebrejiem vērstos rīkojumus, gan arī liecības par vietējo
antisemītisko histēriju. Kuldīgas apriņķī šāda preses izdevuma nebija.
3. Kuldīgas pilsētas ebreju noslepkavošana 1941. gada jūlijā (iespējams, arī vēl
augusta sākumā) bija vācu iestāžu, visticamāk, Liepājas SD organizēta un ar vietējo pašaizsardzībnieku
tiešu līdzdalību paveikts noziegums. Dažādās vietās un vairākās reizēs