Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

364 Holokaustu pārdzīvojušā liecība
mētelī ar roņa apkakli, kas viņam dod iespēju nemanāmi lavīties starp ciešās rindās
izkārtotiem cilvēkiem. Kādu malā stāvošu ievērojis, viņš pienāk no aizmugures, satver
aiz piedurknes vai apkakles un, iesitot noķertajam ar gumijas nūju, velk uz vārtiem.
Viņš ir nenogurdināms un vienmēr aizrāvies ar šo nodarbi.
Kolonna pēc kolonnas atstāj Viļānu ielu. Ir darbavietas, kā “Kabelis”, kur nav
pastāvīgu strādnieku, bet katru dienu tos par jaunu savāc. “Kabelī” visbiedējošākais
ir priekšniecības attieksme. Izņemot ļoti smago darbu uz mola spēcīgā vējā un salā,
kur pusstundu ilgajā pusdienas pārtraukumā nav kur patverties, kur nedod pat karstu
ūdeni, sit vienkārši aiz mīlestības pret šo lietu. Ik dienas no “Kabeļa” atgriežas sakropļotie.
Nesen kādam vecākam vīrietim vācietis inženieris ar zābaku izsita aci. Zilumi
un asinsizplūdumi tur skaitās parasta parādība. Brīvprātīgi uz “Kabeli” neviens neiet,
labāk izvēlas jebkuru nezināmu darbu.
Lūk, pie vārtiem pienāk policists ar zīmīti, kurā noteikts ebreju skaits. Dralle ar
viņu iziet uz Viļānu ielas kā lopu tirgotājs aplokā. Policists prasa spēcīgākus cilvēkus,
un Dralle ar entuziasmu ķeras pie medībām. Aplokā paliek arvien mazāk cilvēku.
Pēdējo izveidoto kolonnu kaut kur aizdzen, bet pieprasījums pēc mums vēl nav apmierināts,
un konvojnieki ar zīmītēm vēl gaida pie vārtiem. Policistu vienība izplūst
pa pagalmiem, meklējot izvairījušos. No dzīvokļiem, pagrabiem, bēniņiem izdzen noslēpušos
un slimos. Dažus nošauj, pārējos piekautus aizdzen uz darbu. Pagājis vēl
viens parasts, mierīgs rīts geto.
*
Vakarā mani apciemo nepazīstams cilvēks. Tas ir Abo Salners. Viņš strādā par
kurinātāju Valsts bibliotēkā – zāģē malku un kurina krāsnis. Tur ir bibliotekāre,
pēc viņa vārdiem, svēta sieviete. Viņi kopā apraud nolemto likteni. Šī bibliotekāre
ir draugos ar Ļusju Znotiņu. Ļusja interesējas par manu likteni un lūgusi Salneru
uzzināt par manu likteni geto kartotēkā. Caur bibliotekāri gribu nodot Ļusjai zīmīti.
Rakstu, nosakot tikšanās dienu un stundu.
Man, izņemot baložus, radusies jauna metode, kā tikt pie mahorkas. Tā kā
mūsu dzīves platība, normāli izvietojot gultas, ir pārāk šaura, aizvien biežāk nāk
modē divstāvu lāvas. Par šādas gaisa lāvas iekārtošanu var dabūt mahorkas vai
pat vācu tabakas paciņu. Savācu no blakusmājas pagraba dēļus, izjaucot koka
šķūnīša sienu. Otrajā stāvā, kā runā, ir vieglāk paglābties no utīm, un tāpēc darba
man pietiek.
Mūsu mājas katra stāva kāpnēs ir tualete dažiem dzīvokļiem. No pārslodzes
centrālās caurules ir aizsalušas un nestrādā. Aiziet uz to vietu tagad ir vesels notikums.
Vairākums mūsu publikas domā tikai par pašreizējo mirkli, aizmirstot, ka