Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Elmāra Rivoša atmiņas
iesaistīti medikamentu bojāšanā, iekraujot sevišķi nevērīgi mezdami kastes ar uzrakstu
“Uzmanīgi”.
Hēgers cer par šķūņa celtniecību dabūt divu nedēļu atvaļinājuma tāpat kā viņa
kolēģis no citas SSP daļas, tāpēc spiež mūs enerģiskāk strādāt. Viņa attieksme pret
mums kļuvusi manāmi rupjāka, tagad viņš mūs visu laiku skubina un rāj. Sist pagaidām
nesit, bet jau vairākas reizes ir atvēzējies. Labs vācietis, bet tomēr nejauks cilvēks.
*
Pagājusi vēl viena nakts. “Mazā geto” mājās cilvēki mostas, virs mūsu istabas atskan
soļi, laiks celties. Labi būtu uzvilkt uz galvas segu un gulēt bez gala. Tik ļoti negribas
redzēt šo nolāpīto Viļānu ielu ar cilvēkiem, kas drūzmējas un salst, šis Dralle (“arbaitsamta”
ierēdnis) un Stanke (“arbaitsamta” priekšnieks, vācu virsnieks) ar saviem
palīgiem. Bet gulēt nedrīkst – ies meklēt pa dzīvokļiem, ja atradīs – galvu neglaudīs.
Virtuvē jau ir kņada, vāra ūdeni. Cits pēc cita slinki atstāj gultu. Koridorā pie izlietnes
jau ir rinda, ar grūtībām izdodas kaut kā nomazgāties. Visi steidzas un nervozē.
Pulcēšanās katru rītu Viļānu ielā pats par sevi ir notikums. Salīdzinoši mierīgi
ir ebreji, kuriem ir pastāvīga darbavieta. Viņu rūpes – pēc iespējas ātrāk nostāties
savā kolonnā un ar to tikt ārpus geto robežām. Tur viņus gaida jau zināms darbs,
tikšanās ar jau zināmu priekšniecību, kaut sliktu, bet tomēr zināmu. Kolonnās, kas
paredzētas dažādām kara vienībām vai fabrikām, nevienu no malas nelaiž, tam stingri
seko Oberjūdi. Nekur nepiestiprinātie ir medījums, pēc kura dzenas tie, kuri nejauši
dabūjuši tiesības uz ebreju darbaspēku. Visbiežāk tas ir darbs tvaikoņu iekraušanā vai
izkraušanā, darbs ir smags, badā, bieži saistīts ar sitieniem un ņirgāšanos. Šie cilvēki
atrodas starp divām ugunīm: no vienas puses – bailes palikt geto un tikt atklātiem, no
otras puses – nedrošība par šodienu.
Uz Viļānu ielas no visiem pagalmiem sanāca cilvēki. Jau no tāluma dzirdamas
vāciešu klaigas un sniega čirkstēšana zem salstošajām kājām.
Pie ieejas aiz dzeloņstieples visu laiku dzirdami kliedzieni, sauc visdažādākās
darbavietas – HKP, “Luftwaffe”, SSP utt. Tos izkliedz pēc saviem strādniekiem atnākušie
vācu konvojnieki. Parasti tie ir ierindnieki, kas jau zina savus ebrejus. Pie
vārtiem sardze stingri pārskaita kolonnu, bezsirdīgi “atgriežot” visus liekos. Ir mazāk
nejaukas darbavietas, un pie šādām kolonnām vienmēr cenšas pievienoties liekie,
citi, kam reizēm ir iespēja nostāties pašā galā. Pat ja izdodas piemānīt konvojnieku,
tad kontrolē pie izejas tas gandrīz nekad neizdodas. Tomēr katru rītu ir daudz “zaķu”
un kolonnas “nogriež”. Tikt “nogrieztam” ir slikti, jo tad vairs nav iespējas nokļūt citā
kolonnā, varbūt labā darbā. Tos tūliņ satver uz viņiem īslaicīgas tiesības saņēmušie.
It īpaši cenšas Dralle. Viņš ir vietējais vācietis, puslatvietis, ģērbies civilā – melnā
363