Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Eva Treiģe-Treide, Ēriks Prokopovičs , Andis Jēkabsons. Valdemārpils ebreju kopienas liktenis
Acīmredzot soda draudi neatturēja iedzīvotājus piesavināties ebrejiem konfiscēto
īpašumu – vēl 1941. gada decembrī Valdemārpilī tas tika dalīts un pārdalīts. Tā,
piemēram, K. Kundziņš ar pilsētas vecākā 21. decembrī parakstītu kvīti lietošanā saņēma
Z. Blumbergai kādreiz piederējušo velosipēdu; 82 1942. gada 18. maijā vēlreiz
tika apstiprinātas Kundziņa tiesības uz jau 1941. gada 28. augustā izmantošanai
saņemto ebreja Šrādera zirgu. Novietnes ar konfiscētajām mantām pēc 1941. gada
oktobra vairs netika apsargātas, tādēļ tās bieži tika izlaupītas. Apriņķa laikraksts “Talsu
Vēstis” vēl 1942. gada 24. septembrī ziņoja: “Sabile. Zog žīdu mantas. No Sabiles
sinagogas izzagtas 4 šujmašīnas, dzelzs gulta un elektrības skaitītājs. Šīs mantas kā
žīdu īpašums atradās Sabiles pilsētas valdes pārzināšanā.” Saskaņā ar informāciju,
ko Ē. Prokopovičam sniedza Valdemārpils iedzīvotāji, tad, kad abās Valdemārpils sinagogās
vērtīgākais jau bijis paņemts, durvis bijušas atvērtas un cilvēki varējuši ņemt
jebko bez samaksas.
Ar Valdemārpils un tās apkārtnes ebreju nošaušanu saistītās Valdemārpils pilsētas
valdes un apriņķa pārvaldes finanšu attiecības beidzās 1942. gada 9. janvārī, kad pilsētas
valde pārskaitīja Latvijas Bankas Talsu noda ļas apriņķa vecākā kontā ebrejiem
konfiscētās naudas atlikumu – 2045,35 reihsmarkas. 83
Valdemārpils un tuvākās apkārtnes ebreju iznīcināšana 1941. gada vasarā tomēr
nepielika punktu nacistu okupantu un vietējo iedzīvotāju ciniskajām aktivitātēm. Ebrejiem
konfiscētais īpašums vēl turpmākos mēnešus nodarbināja ne tikai nacistu okupācijas
režīma civilpārvaldi, bet arī Talsu apriņķa vietējās pašvaldības. Valdemārpils ebrejiem
piederošo īpašumu konfiscēja un piesavinājās vietējie iedzīvotāji, neiejaucoties vāciešiem.
Šajā ziņā kļūdains ir vēsturnieka A. Ezergaiļa secinājums, ka “jebkurā gadījumā
vācieši pie ebreju mantām tika pirmie” 84 . Šāda vietējo latviešu rīcība pret saviem līdzcilvēkiem
tur, kur dzīvojis tautu – it īpaši ebreju un latviešu – savstarpējās cieņas un
sapratnes veicinātājs atmodas darbinieks Krišjānis Valdemārs, apkaunoja visu līdz tam
tolerances un internacionālisma vērtību izkopšanā sasniegto.
Atsauces un komentāri
1 Par godu ievērojamajam jaunlatviešu kustības dalībniekam Krišjānim Valdemāram (1825–1891),
kura vecāki kopš 1835. gada dzīvoja Sasmakā un kurš pats Sasmakā Cunces ielā 23, bija strādājis
par skolotāju ebreju bērniem, Sasmaku 1926. gadā pārdēvēja par Valdemārpili. – Sk.: Valdības
Vēstnesis, 1926, 126. nr.; Gurtiņš A. Krišjāņa Valdemāra dzimtene // Talsu Balss, 1924, 1112. nr.
2 Vācu dzejnieks Ulrihs fon Šlipenbahs, kurš jaunību pavadīja Ārlavas muižā, par apmeklēto Sasmakas
miestu 1807. gadā žurnālā Ruthenia rakstīja: “Bez baznīcas, sinagogas un divām vējdzirnavām tur
ir tikai desmit māju, gandrīz visas ebreju apdzīvotas. Pāris no tām pavisam sabrukušas, citām veco
baļķu pelēkumu atdzīvina sarkani krāsotās logu aizviras.” Pēc šī apraksta var spriest, ka sinagoga
155