Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Uldis Lasmanis. Holokausts Viesītes mazpilsētā
Vēl šo “mantu sardzi” veicis Elkšņu pagasta skolotājs Juris Zvaigzniņš, arestēts
Viesītē 1948. gada 11. maijā.
Viesītes pagasta zemnieks Pēteris Avotiņš, arestēts 1948. gada 11. maijā, dažas
reizes bijis sardzē pie Ļūdānu mājām. Šaušanas dienā no apsardzes aizgājis.
Pēdējais šai lietā par ebreju eksekūciju tiesājamais ir bijušais Saukas pagasta
policists, arestēts 1948. gada 17. jūnijā. Viesītes pilsētas pašaizsargos sastāvējis līdz
1941. gada 20. augustam. Bijis it kā priekšnieka aizvietotājs. 19. jūlijā no savas grupas
izvēlējies vairākus pašaizsargus ebreju apšaušanai. 30
Visas minētās personas notiesā uz 25 gadiem padomju nometnēs, ar mantas
konfiskāciju. Bez piedalīšanās Viesītes holokaustā tiek inkriminēti arī citi noziegumi.
Viesītes holokausta lielākās tiesājamās lietas materiāli liecina, ka eksekūciju veikuši
pilsētas un apkārtējo pagastu pašaizsargi, vārdos visi nenosaukti, tātad – neatklāti.
Šiem tiesājamiem laimējies tajā ziņā, ka viņus tiesā laikā, kad PSRS tikko kā atcelts
nāvessods.
Ne tā veicas Viesītes holokausta dalībniekam, kurš Kurzemē Čevera bandas
sastāvā tiek tiesāts 1951. gada aprīlī. Par darbību Viesītē sunākstietis Zarīšu māju
zemnieks Arkādijs Jurcēns tribunāla sēdē liecināja:
[..] iestājos Viesītes pašaizsargos tūlīt pēc vācu ienākšanas. Patrulēju, arestēju
aktīvistus, ķēru sarkanarmiešus. Netālu no Viesītes pilsētiņas atrodas Ļūdānu mājas,
kur 1941. gada jūnija un jūlija mēnesī bija ierīkots kaut kas līdzīgs ebreju tautības padomju
pilsoņu lēģerim. Es tos nekad netiku apsargājis. Jūlija mēneša vidū man kļuva
zināms, ka tur savāktos ebrejus apšaus. Kopā ar pašaizsargu Neimani un Rumbenieku
es no priekšnieka Tauriņa saņēmu pavēli automašīnā izbraukt uz Ļūdāniem un iekraut
tur mantas un dārglietas. Tās tikšot ebrejiem atņemtas pirms nošaušanas. Pēc šīs
pavēles es ierados Ļūdānos, kur jau bija ļoti daudz pašaizsargu.
Kopā ar mani atbraukušais Neimanis tūlīt devās pie sardzes priekšnieka Bitenieka
un sāka sačukstēties. Saruna starp Neimani un Bitenieku notika vienā no mājas istabām,
kur bez abiem minētajiem apsargiem atradās dažas ebreju tautības sievietes. Man
nepazīstami pašaizsargi gāja pie šīm sievietēm, veda viņas pie galda un lika likt uz tā
savas vērtslietas un citus priekšmetus. Kad visas sievietes to bija izdarījušas, istabā
ieveda ebrejus – vīriešus, kuriem arī atņēma mantas un dārglietas. Tā turpinājās apmēram
stundu. Tad visus arestētos izveda ārā pagalmā, kur atradās jau agrāk izkratītie
ebreji, nostādīja kolonnā un veda uz mežu. Kolonnā bija ap simts cilvēku, viņu vidū
vīrieši, sievietes, sirmgalvji, bērni. Visi viņi bija gandrīz tikai apakšveļā, jo virsdrēbes lika
novilkt istabā. Pēc kāda laika no meža bija dzirdamas šauteņu, automātu un ložmetēju
kārtas. Sapratu, ka ebrejus apšauj.
Kopā ar citiem, kuri nepiedalījās šaušanā, es mantas iekrāvu mašīnā un Viesītē
nodevu pašaizsardzes priekšniekam. Kas bija tālāk, nezinu, es mantas neņēmu.
251