Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

218 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
zinātniskajā apritē ir skaitļi par 1941. gada deportācijām, kas rāda, ka deportēto vidū
bija 1171 jeb 12,5 procenti ebreju, 4 pēc precizētiem datiem – 11,70 vai 1,93 procenti
Latvijā dzīvojošo ebreju. Tas bija augstākais rādītājs no Latvijā dzīvojošām tautu grupām.
5 Uzskats, ka latviešu līdzdalību ebreju iznīcināšanā skaidro kā atriebību par ebreju
līdzdalību padomju režīma veiktajās represijās, mūsdienu Latvijas pētnieku vidū nav
populārs. To, ka šādu viedokli popularizēja vācu propagandas aparāts, norādījis jau
Andrievs Ezergailis 6 un Leo Dribins. 7 Protams, kā atzīst Aivars Stranga, nav noliedzams,
ka pirmais okupācijas gads vairoja antisemītisko noskaņojumu Latvijā. 8
Tā kā ar holokaustu saistītie notikumi dažādos Latvijas novados jau pētīti, tad šajā
rakstā tiks analizēts paveiktais un raksturotas problēmas, ar kādām nākas saskarties,
pētot ebreju iznīcināšanu mazpilsētās.
Pētījumos izmantoto avotu raksturojums
Aplūkojamā jautājuma izpētes galvenā problēma ir avotu trūkums, jo nav rakstveidā
dotu pavēļu. Holokausta sagatavošanas priekšdarbos tika iesaistīts ļoti daudz cilvēku,
taču maz bija tādu, kas pārzināja notikumu galvenās kopsakarības. Holokausts nebija
caurskatāms, un līdz ar to tā konsekvence ir vairot vairāk nezināmus un konfliktējošus
atzinumus. Holokausta izpēti sarežģī tas, ka jau no paša sākuma ziņas par ebreju
iznīcināšanu bija dezinformējošas, jo nacistu taktika, kā paši vācieši to norāda, bija
maldināt pasauli (gan vietējās tautas, gan vācu tautu, gan dzīvus palikušos ebrejus,
gan arī pašu nacistu administrācijas ierēdņus, ieskaitot arī militārās vienības), t.i., attālināt
vāciešus no šī nežēlīgā nozieguma. Uz to norāda 1941. gada 29. maijā notikusī
Nacionālsociālistiskās partijas Ārpolitikas pārvaldes sēde, kurā apsprieda vadlīnijas
“ebreju jautājuma nokārtošanā”. No tām izrietēja, ka ebreju iznīcināšanā jāiesaista
vietējie iedzīvotāji, atstājot tiem brīvas rokas, 9 un turpinājās Reinharda Heidriha, Valtera
Štālekera ziņojumos un deklarācijās u.c. 10 1941. gada 29. jūnija R. Heidriha slepenajā
telegrammā teikts: “Atsaucoties uz saviem jau 17. jūnijā Berlīnē dotajiem mutiskajiem
paskaidrojumiem, atgādinu: antikomunistisko un antiebrejisko aprindu pašattīrīšanās
centieniem jaunieņemtajos apgabalos nav jāsagādā nekādi šķēršļi. Tieši otrādi, tie
nemanāmi jāizraisa, jāpadara intensīvāki un, ja tas nepieciešams, jāievirza pareizās
sliedēs tā, lai vēlāk šīs vietējās “pašaizsardzības” aprindas nevarētu atsaukties uz
pavēlēm vai tām dotām politiskām garantijām. [..] Jāizvairās veidot pastāvīgas pašaizsardzības
apvienības ar centrālu vadību. Tā vietā ir mērķtiecīgi izraisīt vietēja mēroga
grautiņus.” 11 Telegramma bija adresēta caur Varšavu, ar lūgumu nekavējoties sūtīt
tālāk Drošības policijas un SD Operatīvās nodaļas priekšniekam SS brigādenfīreram
Arturam Nebem (Artur Nebe); caur valsts policijas priekšnieku Vīnē Drošības policijas
un SD Operatīvās nodaļas priekšniekam SS standartenfīreram Oto Olendorfam (Otto