Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Eva Treiģe-Treide, Ēriks Prokopovičs , Andis Jēkabsons. Valdemārpils ebreju kopienas liktenis
līdzdarbošanās un aģitācija par labu jaunajai iekārtai. Aktīvākais organizators bija
skolotājs J. Zālītis. 5. septembrī noorganizēja Valdemārpils komjaunatnes nodaļu, kur
darbojās apmēram 20 jauniešu, arī pieci ebreji – G. Rainesa, L. Cindele, B. Cindele,
Z. Kāne un A. Cindelis, 11 un kuru organizatoriski un ideoloģiski stiprināja J. Zālītis. 12
Šie pieci ebreji bija vienīgie Valdemārpilī, kas sadarbojās ar komunistiem, pārējie bija
pasīvi. 13 Līdz ar to jāsecina, ka ebreji Valdemārpilī nebija padomju okupācijas varas
līdzskrējēji un atbalstītāji – 1940.–1941. gadā Valdemārpilī dzīvoja apmēram 150 ebreju,
14 no kuriem tikai pieci (aptuveni 3,3%) aktīvi atbalstīja okupantus.
Ja iedzīvotāju mazākums sajūsminājās par padomju varu, tad lielākā daļa to uztvēra
ar dalītām jūtām, izrādot jaunajai kārtībai neuzticību un nepatiku. Nepatika izpaudās
gan slēpti, gan atklāti 15 un izrietēja no vairākiem faktoriem.
Pirmkārt, provinciāli laucinieciskā, konservatīvā sabiedrība nebija elastīga un gatava
pieņemt jaunās “reformas”, piemēram, uzspiesto taisnības, brālības un vienlīdzības
principu. Šajā ziņā K. Ulmaņa režīma uzspiestais nacionālisms bija nostiprinājis ticību
pašu spēkiem, gandarījumu un neslēptu lepnumu par padarītā darba augļiem, pēc
kuriem tagad kāroja citi.
Otrkārt, iedzīvotāju neapmierinātību vairoja padomju varas īstenotā privātīpašumu
nacionalizācija. 1940. gada 1. novembrī Valdemārpils izpildkomiteja paziņoja, ka Valdemārpilī,
kā arī Ārlavas pagastā sākta īpašumu atsavināšana. Īpašumus nacionalizēja
ne tikai latviešiem, bet arī citu tautību namsaimniekiem (izņemot ebrejus) – kopumā
15,3 procentus namu (23 no 150 īpašumiem), bet ebrejiem – 65 procentus (13 no
20 īpašumiem). Okupācijas režīms nacionalizēja pareizticīgo draudzes bijušās pareizticīgo
skolas ēkas Lielā ielā 26, kurās bija izvietota Valdemārpils pamatskola un kuras
līdz tam pašvaldība bija nomājusi no draudzes. Štolceru ģimene bija spiesta šķirties
no aptiekas, kas bija pilsētas simbols, – jau kopš 1905. gada Štolceri bija aptiekā pieņēmuši
par mācekļiem arī ebrejus, no kuriem vairāk nekā desmit pabeidza mācības
un turpināja darboties farmācijā dažādās Latvijas aptiekās. 16 Valsts īpašumā nodoto
aptieku līdz vācu okupācijai pārvaldīja F. Kogans-Kāne ar asistenti G. Edelšteini un
asistenta vietas izpildītāju Ī. Špunginu. Kopš 1941. gada jūnija Valdemārpilī vairs nav
strādājis neviens medicīnas darbinieks ebrejs.
Treškārt, sabiedrības neatgriezeniski negatīvu, pat ļaunu un naidīgu attieksmi padomju
vara iemantoja pēc represīvajām akcijām 1941. gada 14. jūnijā, kad no Latvijas
tika deportēti 15 424 cilvēki. Kopumā padomju varas pirmās okupācijas bilance bija
šāda: no Valdemārpils un tuvākās apkaimes izsūtīšanai tika pakļauti 17 cilvēki – no
tiem piecus izsūtīja uz Kirovas apgabala Vjatlagu, bet viņu ģimeņu locekļus – uz
Krasnojarskas novadu. 17 Izsūtīti tika arī divi ebreji – M. un R. Veinbergi. Daļēja informācijas
noplūde izsūtāmo personu sarakstu sastādīšanas laikā, ko, bez šaubām, veica
latvieši, palīdzēja dažiem aizbēgt un paslēpties, tādējādi izvairoties no izsūtīšanas.
141