Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

140 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
apziņā. Salīdzinājumā ar kandidātu sarakstiem, kuros bija apvienotas nacionāli konservatīvas
vērtības, ievērojamu pārsvaru pilsētas pārvaldē parasti ieguva sociāldemokrātu
saraksts, kurā sastāvēja arī ebreji.
1934. gada 15. maija valsts apvērsuma “pārvērtības” skāra arī Valdemārpili – nomainīja
pilsētas pārvaldes sastāvu – demokrātiski ievēlētā Brīvprātīgās ugunsdzēsēju
biedrības priekšnieka K. Ausfelda vietā K. Ulmaņa režīms “tautas vienotības stiprināšanai”
iecēla nacionālistiski noskaņoto K. Birni. Amatu zaudēja vairāki citi vadoši
darbinieki un speciālisti, kas vairāku gadu garumā bija iemantojuši pilsētas iedzīvotāju
lojalitāti, tādējādi pārmaiņām bija visnotaļ negatīvas sekas dažādās nozarēs, piemēram,
veselības aprūpē nomainīja Sarkanā Krusta punkta vadītāju. Jaunais vadītājs vairs
nevēlējās finansēt ārstu ebreju, un tieši šī iemesla dēļ nācās aiziet spējīgajam ārstam
I. Fainam, kurš bija pazīstams ne tikai Talsu apriņķī, bet arī Rīgā, kur Leipcigas un
Tērbatas universitāti beigušais terapeits bija strādājis. Vairākums vietējo iedzīvotāju
I. Fainu atzinīgi vērtēja ne tikai kā medicīnas speciālistu, bet arī kā sabiedriski aktīvu un
ļoti atsaucīgu cilvēku – I. Fains vairākas reizes bija ievēlēts par Valdemārpils domnieku,
1925. gadā pat par domes priekšsēdētāju. Veselības aprūpes kadru izvēlē Valdemārpilī
problēmas bija visu K. Ulmaņa režīma pastāvēšanas laiku, un tieši nacionālais faktors
bija noteicošais ārstu apstiprināšanas politikas pamatā – 1939. gada oktobrī Valdemārpils
ārsts Kazmers stājās Latvijas obligātajā militārajā dienestā, tādējādi atstājot
vakantu pilsētas ārsta vietu. Valdemārpils pašvaldība jaunu kandidātu brīvajai vietai
nemeklēja, vēl sliktāk, kad uz šo vakanci pieteicās ārsti I. Fains un Ečins, pašvaldība
abu kandidatūras noraidīja, motivējot lēmumu ar to, ka kandidāti esot ebreji. Šī iemesla
dēļ Valdemārpilī gadu nebija pilsētas ārsta. 8
Kopumā vērtējot, Valdemārpils pirms PSRS okupācijas bija tipiska Latvijas provinces
mazpilsēta bez attīstības perspektīvas. Nabadzība (pilsētas gada budžets 1939. gadā
bija tikai 25 000 latu) bija šīs pilsētiņas lielākā nelaime – 1939. gadā Valdemārpilī nebija
ne kanalizācijas, ne centrālapkures – no 422 dzīvokļiem tikai 102 bija elektrība, tikai
vienā dzīvoklī – ūdensvads. Pilsētiņā bija tikai viena pirts, un tā piederēja ebrejiem. Cilvēki
pārvietojās galvenokārt ar velosipēdiem, tālākiem braucieniem visbiežāk izmantoja
zirgu pajūgu, pilsētiņas lepnums bija divas kravas un viena vieglā automašīna. Slikto
zemesceļu un nelielā pasažieru skaita dēļ pasažieru autobuss cauri pilsētai izripoja tikai
reizi dienā. Toties mazpilsētu šķērsoja šaursliežu dzelzceļa līnija Stende–Talsi–Valdgale–Valdemārpils–Roja,
pa kuru kursēja divi pasažieru vilcieniņi, biežāk pārvietojās
sastāvi ar kravu.
1940. gada jūnijā Padomju Savienība prettiesiski okupēja Latviju, 15. jūlijā Valdemārpilī
darbu sāka A. Kirhenšteina valdības ieceltā pilsētas pagaidu izpildkomiteja ar
K. Blūmfeldu priekšsēdētāja amatā. 9 Viņš nomainīja bijušo pilsētas vecāko tirgotāju
K. Birni. 10 Jau jaunās varas pirmajās dienās bija vērojama atsevišķu pilsētnieku aktīva