Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

124 Pētījumi par holokausta problēmām Latvijā
vācu militārā resora pakļautībā esošais G. Celmiņš, būdams pārliecināts par savas
darbības atbilstību vācu mērķiem, līdz 1941. gada 10. jūlijam bija rīkojies pēc savas
iniciatīvas un, ieradies Rīgā, loloja ilūzijas, ka ir pietiekami izkalpojies vācu varai, jo
paveicis, kā pats vēlāk rakstīja, “žīdu jautājuma priekšdarbu kārtošanu” 41 . Arī Fēlikss
Cielēns savās atmiņās par šo laiku raksta, ka G. Celmiņš jau bijis sev pasūtījis jaunu
fraku un smokingu, cerēdams, ka vācu vara viņu iecels par Latvijas Ministru prezidentu. 42
Līdzīgi par G. Celmiņu pētījumā “Gustava Celmiņa Pērkoņkrusts dokumentu gaismā”
izsakās arī H. Biezais. Viņš raksta: “Sodītais, izraidītais un pazemotais Latvijas brīvības
cīnītājs redzēja savu cerību piepildījumu ar vācu palīdzību, un šo kopības sajūtu vēl
vairāk kāpināja apziņa par kopīgu cīņu pret boļševismu un žīdiem.” 43
Kā redzams, apsūdzības, kuras, atsaucoties uz padomju autoru sacerējumu
“Viņi bez maskas”, par nepietiekami pamatotām nosauc monogrāfijas ““Pērkonkrusts”
pār Latviju ..” autors A. Paeglis, 44 nemaz tik nepamatotas nav. Cita lieta, ka
ir precīzi jādefinē, ciktāl bijušais pērkoņkrustiešu vadonis ir atbildīgs par holokausta
noziegumiem. Skaidrs, ka ar G. Celmiņa tiešu līdzdalību Kuldīgā sāka vērsties pret
ebrejiem, jo pēc viņa pavēlēm un rīkojumiem notika ebreju aresti. Taču nav faktu, kas
apstiprinātu, kā to dara profesors L. Maijs, 45 ka G. Celmiņš bijis iesaistīts Kuldīgas
ebreju masu slepkavošanā. Tā sākās apmēram jūlija vidū, kad G. Celmiņš bija jau
pametis Kuldīgu un atradās Rīgā. Republikas Ārkārtējās komisijas savāktajās liecībās
ir minēti fakti, ka daži padomju aktīvisti un ebreji pēc G. Celmiņa pavēles nošauti
4., 5. un 6. jūlijā, 46 taču nevienā citā avotā par to nekas nav minēts, kā arī nav zināma
nedz vieta, kur tas noticis, nedz apstākļi, kā tas noticis. Iespējams, ka šajos datumos
arestēti pilsētas ebreji, kad, kā to norādījis M. Levenšteins, bijuši pirmie ebreju upuri,
taču šie cilvēki bojā gāja nevis pēc G. Celmiņa pavēles, bet gan citu iemeslu dēļ, kā
minēts iepriekš.
Nav skaidrs, kurš pārņēma Kuldīgas apriņķa latviešu pašaizsardzības dienesta
vadību pēc G. Celmiņa aizbraukšanas. Par notikumu iespējamo gaitu, kad Kuldīgas
apriņķa latviešu pašaizsardzības vadību pārņēma Ventspils apriņķa latviešu pašaizsardzības
spēku vadītājs pulkvedis-leitnants K. Lobe, jau minēts. To apstiprina padomju
autoru grāmatā “Viņi bez maskas” 89. un 90. lapaspusē publicētais dokuments. Tā ir
K. Lobes 1941. gada 10. septembrī izpildīta anketa, kurā rakstīts, ka viņš SS oberšturmfīrera
Erharda Grauela pilnvarojumā veicis ebreju tīrīšanas akcijas Ventspils un
Kuldīgas apriņķī. Tātad vadījis vietējās latviešu pašaizsardzības vienības, kas, kā būs
redzams turpmāk, bija iesaistītas Kuldīgas pilsētas un apriņķa ebreju slepkavošanā.
To pašu K. Lobe 1942. gada 24. aprīlī raksta savā vēstulē vācu Kārtības policijas
komandierim Latvijā. 47 Tomēr citos dokumentos, galvenokārt bijušo Kuldīgas pašaizsardzības
dalībnieku krimināllietās, K. Lobes vārds nav minēts, tāpēc neskaidrība
joprojām paliek.