Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Elmāra Rivoša atmiņas
darbs ir glābiņš. Neievēro, ka no lūpas tek asinis, un nejūti sāpes. Pārāk sāp sirds,
taču arī tā drīz pārstāj just jebko. Nav skaidru domu, tikai kaut kādi fragmenti. Ārēji
esmu mierīgs, spļauju asinis, to nemanot, aizsmēķēju un turpinu kost lūpās.
Beidzot mēs izlaužam sasalušo zemes slāni, izcērtam saknes, un bedre acīmredzami
sāk padziļināties. Kapa bedre ir liela, aptuveni divus metrus gara un piecus
plata, pašā vidū kaut kas ciets. Cērtu stiprāk un izsviežu smiltis, ar smiltīm reizē –
auduma gabalu ar miesu. Tas ir vēl rudens upuris. Atstājam līķi vietā un turpinām
padziļināt bedri tam apkārt… Mēs esam jau līdz krūtīm zemē, vēl metrs, un sāksim
apbedīt. Daļu līķu jau pārnesuši pie mums. Viņus pagaidām novieto pie sinagogas
vēl veselajām sienām, daži pieslieti pusguļus. Kāds šausmīgs kontrasts starp tīrajām,
skaidrajām debesīm un šīm ar asinīm pielietajām sejām.
Pie mums pienāk mūsu policists brīdināt, lai tagad neviens neizietu no kapiem
un netuvotos aizžogojumam. Izrādās, ka dažas sānu ielas nepaspēja naktī “attīrīt”
un tagad aizies pēdējā kolonna. Policists brīdina, ka ziņkārīgos nošaus. Šo vārdu
patiesums šaubas nerada. Darbs apstājas, ieklausāmies un gaidām. Drīz dzirdam jau
pazīstamos kliedzienus. Virs žoga parādās zirgos sēdošo patriotu galvas un pleci, aiz
žoga – daudzu kāju švīkoņa. Mūsu priekšā kapsētas vārti, tie ir viscaur no dzelzs,
bet nesniedz zemi par 25–30 centimetriem. Stāvot bedrē, redzi bezgalīgu skaitu
kāju. Kājas kustas uzmanīgi, sīkiem solīšiem, baidīdamās paslīdēt. Gandrīz visas
ir sieviešu, reizēm pavīd bērnu mazās kājiņas. Retumis – nūja, kura tausta ceļu,
turpat arī rotaļīgie zirgu pakavi. Mazā namiņā Žīdu ielā 43 mansarda istabā atvilkts
aizkars – un redzamas dažu sieviešu sejas. Tajās – šausmas, mēms pārmetums un
līdzjūtība – Maskavas rajona iedzīvotāji. [..] [Gūstekņu] kājas un jātnieku galvas. Cik
daudz tās pasaka, cik daudz bēdu šajās kājās, un kāda nekaunība un apmierinātība
dveš no šīm galvām un pleciem. Mums nav ieroču, ir tikai naids un atriebības kāre,
ar to bēdām nevar līdzēt. Aiz žoga ir pārsteidzoši kluss, paretam dzirdamas bērnu
raudas vai dzinēju kliedzieni. Viss pasaulē pāriet, aizgāja arī pēdējā kolonna. Kājas
vairs neredz, jātnieki lēnām attālinās. Kāda sieviete logā pieliek acīm mutautiņu.
Aizkars nolaižas.
Mūsu priekšā mierīgi guļ vai pa pusei sēž līķi. Viņu sejas nav mainījušās. Mēs
arī jau gandrīz esam līķi, tikai vēl dzīvi. Iekšēji kaut kas ir aprāvies, sirdī tukšums.
Nevaru atbrīvoties no domas, ko izjūti, kad redzi, kā uz kaušanu dzen aitu baru – arī
daudz, daudz kāju, arī neaizsargāti, nezinoši, kur viņus ved, iebiedēti radījumi.
Mūsu bedre ir gatava, taču apbedīs cita maiņa, tā ir jau ieradusies, bet mēs varam
doties atpūsties. Kaut kāda iemesla dēļ noņemu no rokas saderināšanās gredzenu
un ieroku kapa dibenā. Ar to es apbedīju pagātni un cerību. Skaidri jūtu, ka tas ir
gals, tā var dzīt cilvēkus tikai nāvē, bet ne dzīvē. Šī sajūta ir dvēselē, saprāts to vēl
neatzīst. Saprāts saka – tas nav iespējams.
335