Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Dzintars Ērglis. Holokausts Krustpils pagastā 1941. gada vasarā
J. Avotiņš noliedza, ka būtu šāvis uz ebrejiem. Kad 1958. gada 11. septembrī
slēgtā tiesas sēdē Rīgā uz Krievijas PFSR Kriminālprocesa kodeksa (KpK) 303. panta
pamata tiesas priekšsēdētājs deva tiesājamam J. Avotiņam pēdējo vārdu, viņš
sacīja: “Es lūdzu man sodu mīkstināt, sodīt bez mantas konfiskācijas. Es neesmu
šāvis.” 39 Gan izmeklēšanas procesā, gan tiesas sēdē J. Avotiņš atkārtoja, ka mežā
esot tikai atgājis sāņus, lai apsargātu nošaušanas vietu un novērstu nāvei nolemto
ebreju iespējamo bēgšanu. 40 Konvojējot arestētos ebrejus no Piejūtiem uz mežu,
J. Avotiņam apbruņojumā esot bijis tikai P. Stara iedotais vienstobra mednieku
ierocis. 41 1941. gadā J. Avotiņam pistoles neesot bijis, 42 jo nacistu okupācijas laikā viņš
to saņēmis tikai 1942. gada sākumā, dienot vācu soda akciju vienībās. 43 1958. gada
21. jūlijā J. Avotiņš, iepazinies ar savām 1950. gada 4. septembra liecībām, ka viņam
jau 1941. gada jūlijā bijusi pistole, arī tam atrada izskaidrojumu. Viņš apgalvoja, ka
pistole tiešām bijusi, bet tikai arestēto padomju aktīvistu apsargāšanas laikā pie
Zīlāniem. Pistoli iedevis kāds pašaizsardzībnieks, bet, kurš, – to neatceroties. Pēc
tam kad arestētie nogādāti Krustpils pagasta valdē, J. Avotiņš pistoli atdevis pašaizsardzībniekam.
44
Pirmajās pratināšanas reizēs J. Avotiņš šāvēju vidū minēja arī O. Kalniņa brāli
Aleksandru (arī Aleksis) Kalniņu (1923–1950). 45 Vēlāk J. Avotiņš tomēr mainīja savas
liecības un apgalvoja, ka A. Kalniņš kopā ar O. Kalniņu atnākuši pie J. Avotiņa uz
Ļamānu mājām pasaukt viņu sev līdzi arestēt ebrejus, bet Piejūtos A. Kalniņš kaut
kur aizgājis un kopā ar viņiem neesot bijis. Ka A. Kalniņš ar pārējiem slepkavām
piedalījies ebreju arestēšanā, konvojēšanā un nošaušanā, J. Avotiņš sākumā esot
liecinājis kļūdaini. 46
J. Avotiņš par notikušo slepkavību bija izdomājis šādu versiju: viņu viltus ceļā tajā
ievilcis O. Kalniņš. Tajā dienā, kad noslepkavoti Piejūtos dzīvojošie ebreji, J. Avotiņš
agri no rīta savā Ļamānu mājas pļavā esot pārsējis zirgu. Tad pie J. Avotiņa pienākuši
pašaizsardzības grupas dalībnieki brāļi O. Kalniņš un A. Kalniņš no Ķūģu sādžas,
abi apbruņoti – O. Kalniņš ar pusautomātu un pistoli, bet A. Kalniņš – ar šauteni.
O. Kalniņš pavēlējis J. Avotiņam sekot viņiem, kā paskaidrojis, uz Krustpils pagasta
Vaskārnieku mājām konfiscēt it kā tur noslēptu motociklu. J. Avotiņš bijis pakļauts
O. Kalniņam pašaizsardzībā, tāpēc pārsējis zirgu un sekojis Kalniņiem. Izrādījies,
ka viņi uz Vaskārniekiem neesot devušies, bet piegājuši pie kādām mājām Piejūtu
sādžā. Tikai pa ceļam, konvojējot ebrejus uz mežu, O. Kalniņš sacījis J. Avotiņam,
ka uzaicinājums piedalīties motocikla konfiscēšanā bijis maldinošs un ebreji tiks
nošauti. 47
Konvojējot arestētos ebrejus uz nošaušanu no Piejūtu sādžas uz Alunānu eglēm,
pa ceļam J. Avotiņš sašutis teicis, kas tādas lietas neesot jādara, centies pierunāt
O. Kalniņu nenošaut ebrejus, bet atbrīvot un teikt priekšniecībai, ka likvidēti. Tomēr
193