Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Elmāra Rivoša atmiņas
vietu labums vai sliktums izpaužas dažādi. Tā vienā ir laba ēdināšana, bet stingra
uzraudzība un rupja attieksme, citā – smags darbs tukšā dūšā, toties lielāka brīvība.
Vairākums vietu, protams, ir sliktas visādā ziņā, bet ir izņēmumi, kur gan viens, gan
otrs ir pieciešams. Pie tiem pieder uzņēmumi, kuros strādā tikai daži cilvēki, galvenokārt
kā speciālisti.
Mani interesē darbavietas, kur ir brīvība. Strādājot tikai geto, kļūst neiespējami dzīvot
bada dēļ, visi krājumi ir apēsti, bet no kartītēm strādājošam cilvēkam neizdzīvot.
*
Satiku senu paziņu – Valdenbergu. Viņš strādā pie sava drauga inženiera Akermana,
kam ir kaut kas līdzīgs celtniecības kantorim. Darba grupā ir tikai pieci cilvēki, visi,
izņemot Valdenbergu, ir amatnieki, viņš ir viņu vecākais. Darbs tur nav smags, ēst
gan nedod, toties nav uzraudzības. Valdenbergs apsola parunāt ar Akermanu un
iekārtot mani par galdnieku. Bēgt no geto vajag obligāti, taču uzminēt īsto brīdi nav
iespējams. Mūsu stāvoklī rīkoties nozīmē zaudēt vai iegūt, bet bezdarbība nozīmē
neapšaubāmu zaudējumu.
Man uz rokām parādījušās kaut kādas nedzīstošas rētiņas. Viena arvien palielinās
un nedzīst. Uz galvas arī kaut kas tamlīdzīgs. Domāju, ka tas ir no nepietiekama
ēdiena, bet varbūt kaut kāda infekcija. Ar nepacietību gaidu Akermana piekrišanu,
pagaidām remontēju lietuviešu ebreju dzīvokļus. No viņiem daudzi negrib iet darbā
ārpus geto un slēpjas, tādēļ pastiprinājušās tvarstīšanas un paliekošo kontrole. Mēs,
tehniskās nodaļas darbinieki, esam apgādāti ar atbilstošiem papīrīšiem ar “arbaitsamta”
zīmogu, tomēr arī mūs reizēm noķer, iekausta un aizsūta kaut kādā steidzamā darbā.
Katru vakaru kaut ko gaidām un piesargāmies, tas viss tikai bojā jau tāpat sabojātos
nervus. Naktī ieklausāmies ikvienā skaņā, soļos uz kāpnēm, šāvienā uz ielas. Sapņos
rādās te garšīgi ēdieni, te tuvie cilvēki, te “akciju”, slepkavību skati. Janvāris tuvojas
beigām, Austrumu frontē “bez pārmaiņām”.
Akermans devis piekrišanu paņemt vēl divus ebrejus – galdnieku, tas ir, mani, un
skārdnieku. Valdenbergs uztic man tādu atrast. Amatnieku maz atlicis, bet beigu beigās
vienu izdzīvojušu atrodu – 25–26 gadus vecu puisi, viņu sauc Buškins. Uzzinājis no
manis, ka jaunajā vietā varēs satikties ar kristiešiem un mainīt mantas pret produktiem,
viņš ar prieku pieķeras šai iespējai. Vienojamies tikties no rīta Viļānu ielā pie izejas.
Es nez kāpēc nešaubos, ka drīzumā atvadīšos no geto, bet nevienam par saviem
plāniem nestāstu – pat mūsu vidū ir nodevēji, bet pļāpu – vēl vairāk.
Tagad katru rītu cītīgi “apgriež” kolonnas. Vajadzīgi strādnieki ostā un “Kabelī”.
Cilvēki cenšas ierasties Viļānu ielā pēc iespējas agrāk, lai ieņemtu vietu kolonnas
sākumā. Ļoti bailīgie iznāk gandrīz naktī. Ja mums pakaļ atsūtītais sargs kavējas un
371