Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

24 Konferences “Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas” referāti par holokausta tematiku
ir atstātas mazākas uzmanības ēnā. Konsekventi jānoraida jebkura ciešanu “hierarhijas”
izveidošana – vienu ciešanas bija “labākas”, “dziļākas” par citu ciešanām. Briesmīga bija
ebreju nāve Rumbulā, bet briesmīga bija arī latviešu un citu tautību – ieskaitot ebrejus –
bojāeja Staļina Gulagā vai pat ceļā uz to – no slāpēm, neciešamā karstuma, mokām.
Nobeigums
Vēsturnieki, izglītības darbinieki un sabiedrisko organizāciju aktīvisti ir pētījuši holokausta
vēsturi, izglītojuši jaunatni un centušies saglabāt upuru piemiņu. Holokausts pakāpeniski
kļūs ne tikai par ebreju, bet arī latviešu vēsturiskās atmiņas sastāvdaļu; tomēr joprojām
ir sastopamas arī “konfliktējošās atmiņas” – “mūsu” – latviešu, “viņu” – ebreju. Tas nav
nekas neparasts; reti kura sabiedrība ir spējusi izvairīties no aizvainoto atmiņu politikas,
ko veicina arī atmiņu daba – tās ir selektīvas, strīdīgas, subjektīvas un partijiskas.
Latvijā vismaz trīs līdzekļi ir tikuši lietoti holokausta vēstures kontekstā.
1. Publiskās atmiņas kā kolektīvās atmiņas (varbūt pat identitātes?) daļa: piemiņas
memoriāli, muzeji, piemiņas plāksnes, zīmes, kapi u.tml. (Mejers Melers darbā par ebreju
kapsētām raksta: “Grāmata ir dvēseles asaras par aizmirstajiem Latvijas ebrejiem,
kuri šo zemi slacījuši ar saviem sviedriem un asinīm. Tas ir atgādinājums par to, ka
cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņu atceras.” 42 )
2. Izglītība visos līmeņos – no vidusskolas līdz augstākajam akadēmiskajam līmenim
augstskolās.
3. Akadēmiski pētījumi, kuru mērķis ir labot to, ko atmiņa neatceras precīzi, neatceras
vai negrib atcerēties. 43 Liekas, ka tieši akadēmisku pētījumu – īpaši aptverošu un
analītisku darbu – nozīme ir un būs vissvarīgākā. Bez tiem nav iespējama kvalitatīva
izglītība; to ietekmes pakāpe ir lielāka pat par memoriālu vai muzeju lomu (labi, ja
memoriāli tiek apmeklēti; nereti tie tomēr ir vientuļi vai tiek apmeklēti epizodiski – kā
nodeva atmiņai vai pat politikai, nevis kā izzinoša vai morāla nepieciešamība). Vajadzība
pēc jauniem akadēmiskiem darbiem par holokaustu vācu okupētajā Latvijā ir
nenoliedzama.
Atsauces un komentāri
1 Browning Ch. R. (With contribution by J. Matthaus) The Origins of the Final Solution. The Evaluation
of Nazi Jewish Policy, September 1939–March 1942. – Linkoln; Jerusalem, 2004, 615 pp. – Plašu un
pelnītu starptautisku atzinību ieguvis K. Brauninga darbs “Ordinary Men: Reserve Police Battalion
101 and the Final Solution in Poland”. – New York, 1992. – Šis darbs, pirmkārt, ļoti uzskatāmi pierāda,
ka neliels cilvēku skaits – viens bataljons spēja nogalināt vairākus desmitus tūkstošu ebreju
vācu okupētajā Polijā. Protams, ka tas nebija vienīgais gadījums, kas liecina par attiecībām – maz