Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

340 Holokaustu pārdzīvojušā liecība
Stāvam pie loga, vēl atrodamies mūsu acu priekšā notikušā skata iespaidā. Realitātē
atgriež steidzīgs sitiens pie durvīm.
– Ātrāk, ātrāk, visi bez izņēmuma uz Viļānu ielu, arī tehniskā nodaļa! – nokliedzas
ebreju “policists”. Pēc sekundes durvis aizcērtas, un viņa vairs nav. Antokols ir kaut
kur izgājis, un mēs – kā aitas bez auna, nezinām, ko darīt. Daži negrib bez viņa kustēt
no vietas, citi steidzina iet ārā. Strīdus atrisina Antokola atgriešanās. Viņš ir ievērojami
uztraucies, sarkans kā biete, runā daudz ātrāk nekā parasti. Nekādā apspriešanā viņš
neielaižas, bet piekodina citās kolonnās nestāties un stingri klausīt viņam.
Nokāpjam lejā, pagalmā satiekam vēl piecpadsmit tehniskās nodaļas strādnieku.
Pagalmā izkārtojamies kolonnā pa divi un straujā solī steidzamies uz Viļānu ielu.
“Mazajā geto” ielas neizmanto – pagalmu sētām ir izrauti dēļi, un viss kvartāls ir viens
savienots trauks. Atnākam pēdējie. Vands norāda Antokolam vietu, noved viņu malā
un kaut ko noslēpumaini viņam saka. Pēc vāciešu pavēles Vands, pat ja viņam kaut
kas būs zināms, klusēs, tāpat rīkosies Antokols, un viņus par to nevar vainot.
Uz Viļānu ielas ebreji ir sarindoti kā kareivji pirms zvēresta – karē 49 veidā. Varētu
būt divi, divarpus tūkstošu cilvēku. Pārējos – darbā uz vācu karaspēka daļām. Uz
Ludzas ielas stūra stāv vāciešu un “lentoto” grupa. Vācu policijas oficierim rokā ir
kaut kāds papīrītis, un viņš kaut ko skaidro mūsu “mīļajam” Danckopam. Tas, ka viņš
šodien ir klāt, neko labu neliecina. Ja Danckops ir šeit, tātad ož pēc asinīm. Nav
dūmu bez uguns.
Tādā burvīgā laikā kā šodien, turklāt vēl no rīta, kad ir tik gaišs, ka no saulē
mirgojošā sniega sāp acis, jebkāda akcija vai kaut kas tamlīdzīgs šķiet īpaši pretīgs,
pat it kā neiespējams. Šāda diena ir dota, lai dzīvotu, elpotu un priecātos par sauli un
gaismu. Varbūt citi to neievēro, taču man šādā laikā un šādā saulē nāves iespējamība
šķiet neiespējama. Jāmirst ir vakarā, naktī vai sliktā laikā.
Domu par iespējamo akciju ātri aizdzenam. Akcijas pastāv tikai mūsu fantāzijā.
Tagad mūs atkal apmānīs – un mēs to neievērosim. Atšķirības, protams, nav, taču
tomēr ērtāk un mierīgāk ir mūs sist, ja mēs to iepriekš nezinām. Vācieši ir “kulturāla”
tauta. Var darīt visu, lai tik būtu “kulturāli”.
Uz vācieša saucienu pieskrien Vands un viņa palīgs Kelmans 50 . Vācietis kaut ko
saka, pavēl, un atkal sākas gaidīšana. Pa karē ceļo “priecīga vēsts” – vāc strādniekus
pastāvīgam darbam. It kā to apstiprinot, pie Ludzas un Viļānu ielas stūra piebrauc zili
autobusi. Kādreiz tie uzturēja satiksmi Rīgā, karadarbības laikā pazuda, tagad mēs
tos pirmo reizi atkal ieraudzījām. Negribas ticēt, ka ar tādu komfortu mūs vedīs uz
darbu, taču citus pasažierus, izņemot mūs, šeit tie uzņemt nevarēs, bet lieki benzīnu
netērēs. Brīvprātīgo, kas vēlas braukt uz darbu ar autobusu, atradīsies ļoti daudz,
aprēķins visai pareizs. Nebūtu Danckopa un viņa “lentoto”, nevienam nebūtu šaubu
par šo vārdu patiesumu, bet tā...