Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

Elmāra Rivoša atmiņas
Mūsu istabās ir tumšs, dzirdama sačukstēšanās, atsevišķi vārdi, pēc tam seko
nospiedošs klusums. Motka un Īzaks guļ. Uz tahtas man blakus Hercmarks. Mēs neguļam,
un katram ir savas domas, domas par vienu. Hercmarka modinātāja spīdīgā
bultiņa rāda 11.30 – drīz jau pusnakts. Domas maldās, droši vien es drīz aizmigšu. Bet
kas tas? It kā kaut kur pavisam tuvu klauvē, un pēkšņi nakts klusumu šķeļ mežonīgs
kliedziens: Aufmachen, Schweinehunde, oder wir schiessen! 40
Mirklī esam kājās un pie loga. Uzmanīgi atbīdām papīru un skatāmies uz ielu.
Tā kā ir sniegs un gabaliņš mēness, viss ir skaidri redzams. Pretī mūsu logiem pie
divstāvu mājas grupa bruņotu cilvēku klauvē pie durvīm, gar mūsu aizžogojumu – pastiprināta
zaldātu apsardze. Mirklī pa dzīvokli pāršalc vārds “akcija”. Tajā pusē ielai
ir “lielais geto”, tātad tajā mājā ir tikai sievietes un bērni, bet mēs, vīrieši un viņu
aizstāvji, lūram pa papīra spraugu un bezspēcīgā naidā kodām lūpas. Neviens neiedrošinās
pieiet pie durvīm, un tas varoņu bandu dara traku. Kliegšana un lamāšanās
pastiprinās, atskan šāviens. Tumsā pazib cirvis, pašķīst pagrabtelpas slēģi. Pagrabā
ir gaisma, pa logu ielien karavīrs, un pēc dažām minūtēm parādes durvis ir atvērtas.
Gar atvērto pagraba logu paiet sieviete ar ceļamaisu uz muguras. Uz maisa spilgti
izceļas dzeltenā zvaigzne. No “lielā geto” puses dzirdami atsevišķi šāvieni, tur notiek
tas pats. Zinu, ka šajā mirklī arī manu Aļu ar bērniem izdzen naktī, nezināmajā.
No pretējās mājas nāk ārā sakumpušas figūras. Tās pagalmā izkārto rindā pa divi.
Dažām sievietēm pie muguras piesiets maiss, bet rokās vai ratiņos bērns. Uz priekšu
un atpakaļ soļo karavīrs ar papirosu zobos. Māja numur 9, kaut arī ir tikai divstāvu,
ir gara, un iemītnieku ir daudz, kolonna arvien aug. Pagalmā ir sals, bet sievietes
ar bērniem tikai stāv un stāv. Drīz būs viens naktī. Varoņu banda, kā šķiet, nesteidz
pamest māju, viņi tur ieturas, gatavojoties smalkajai nodarbei. Beidzot, jau pēc pusdiviem
naktī, banda iznāk, atskan komanda, un, varoņu jautru runu un lamu pavadīta,
kolonna sakustas Ludzas ielas virzienā. Mūsu acu priekšā iztukšotajā mājā numur 9
durvis ir atvērtas. Pagrabā slēģis atvērts, un pa izsisto logu redzams izdemolēts
dzīvoklis, lampiņu neviens nav nodzēsis.
Arvien biežāk un biežāk skan šāvieni. Katrs šāviens ir punkts kādai dzīvei. Tagad,
kad mēs neko neredzam, bet tikai dzirdam, sāk darboties fantāzija. Katrs iztēlojas
ainu, kas notiek ar viņa ģimeni, ar viņa tuviniekiem. Daži no lielās istabas skaļi raud,
vairākums klusē un ir kā pārakmeņojies. Guļu gultā, ķermeni nejūtu, dvēseli nejūtu
– kā no koka. Man atkal ir pazīstamā sajūta – nevaru saprast, nevaru apjaust.
Zinu, ka mammu, Aļu, Dimu, meitu izdzina no mājas, kaut kur aizdzina, taču nevaru
to apjaust, tas it kā aizpeld garām, tas vienkārši mani nesasniedz. Kāpēc, par ko?
Kam tas ir vajadzīgs? Tā nav patiesība, man tas rādās sapnī.
Mājā jau ir kustība. Rīts, bet pagalmā vēl ir tumšs. Es šodien uz darbu neiešu,
man ir jāzina, kā norisēja akcija. Lai mani nenoķertu vergu mednieki, eju ar Hercmarku
333