Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

356 Holokaustu pārdzīvojušā liecība
Krāmers atbrauca uz geto kravas automašīnā vācu karavīra pavadībā. Vakardienas
bastotāji lūdzas, lai viņus ņem līdzi, bet Krāmers ir nepielūdzams, un pēc apmēram
desmit minūtēm divi ebreji, vācietis un raibs šunelis joņo kravas automašīnā pa kādreiz
tuvās, bet tagad ienīstās Rīgas ielām.
Geto sen klīst runas par padomju daļēju uzbrukumu, ka dažās frontes vietās
vācieši atsviesti atpakaļ. 79 Nepacietīgi ar skatienu meklēju ielās tam kaut kādu apstiprinājumu.
Meklēju automašīnas ar kauju pēdām, sanitārās mašīnas – nekā nav.
Joprojām tā pati mierīgā, pārliecinātā vācu karavīru gaita, tā pati transporta precizitāte,
tikai ar to atšķirību, ka automašīnas nokrāsotas baltas. Uz mašīnām uzraksti: Bis zum
Endsieg, “Heil Hitler!” 80 u.tml.
SSP ir izvietots bijušajā Citadelē, 81 pretim ēkai, kurā kādreiz mācījos. Krāmers mani
ieved aptiekas noliktavā un ziņo priekšniecībai. Pēc kāda laika parādās vācu virsnieks
ebreju ārsta Javorkovska 82 un feldfēbeļa Špīsa pavadībā. Man pavēl izģērbties, kas
aukstajā noliktavā nav sevišķi patīkami, turklāt neesmu pavisam pārliecināts, ka man
nav nevēlamo viesu. Javorkovskis uzmanīgi mani apskata, ar visu savu godīgumu neko
nevar atrast. Neuzticīgais Špīss uzskata par pienākumu personīgi par to pārliecināties
ar kociņa palīdzību. Apskate ir pabeigta, un mani pieskaita pie entlauste Juden.
Ēkā iepretim aptiekas noliktavai atrodas galdnieka darbnīca. Tā ir neliela istaba,
aizpildīta ar ēvelsoliem un dēļiem. Darbnīcas saimnieks ir vācietis Hēgers no Pāderbornas.
83 Mūsu vidū viņam ir laba zeļļa reputācija. Protams, viņš visiem ebrejiem saka
“mēs”, uzskata, ka Vācija ved taisnīgu karu; ka pie tā vainīgi “plutokrāti” 84 , komunisti
un ebreji; ka, redzot pret ebrejiem veiktās mežonības, viņam sirds asiņo... par Vāciju.
Ja, Dievs nedod, Vācija neuzvarēs, tai nāksies par to atbildēt. Viņš ir ticīgs katolis
un bieži atsaucas uz apustuļu paredzējumiem. No rīta Hēgers mūs – četrus pie viņa
strādājošos ebrejus uzcienā ar maizi, viņš mūs nesit un daudzreiz piever acis, bet
“Mein Kampf” 85 viņam ir otrs evaņģēlijs. Fīrers – otrais pestītājs, sveicienu Heil Hitler!
izrunā kā zvērestu.
No mums – četriem ebreju galdniekiem, izņemot mani, vēl tikai viens ir iepriekš
strādājis ar cirvi. Tas ir bijušais važonis Kišs. Šulkins bija komersants, bet A. Levi – inženieris
ķīmiķis. Šulkins, šķiet, savā bijušajā profesijā ir pieradis “smērēt”, ko turpina
darīt arī tagad, tāpēc viņš biežāk par citiem sildās telpā un saņem no Hēgera visvieglāko
darbu. A. Levi skatās uz pašreizējo nodarbi kā sagatavošanos partizāna dzīvei
mežā. Viņš man patīk vairāk par pārējiem, žēl, ja tāds puisis veltīgi ies bojā.
Mēs gatavojam grodus lielai barakai. Materiāls atgādāts mitrs un tagad, trīsdesmit
grādu salā, ir pārvērties par ledus brusām. Tās apstrādāt nav viegli, turklāt tukšā dūšā
vēl vairāk salsti – un nekāds darbs nevar sasildīt. Hēgers skraida mums apkārt smagos
velteņos, aiztinis seju ar šalli. Labi vēl, ka pēc katrām divām stundām viņš mums
atļauj desmit minūtes sildīties darbnīcā.