Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - 18.sējums "Holokausts Latvijā

254 Novadpētnieka vākums
Jābēg, tā nolēmām visi: tēvs Zeliks, māte Gitele, brālis Leiba, māsa Taube, arī es –
Miša. Sapakojām dažus čemodānus, tos ielikām bānīša bagāžas vagonā un blakus
tam ar pēdējo vilcienu prom uz Jēkabpili. Pa ceļam dzirdam, ka vērmahts jau Neretā.
Jēkabpilī mūs iegrūda tupikā, pie mantām netikām, vācieši jau Viesītē. Mēs skriešus
devāmies uz Daugavas tiltu. Tur pāri gāzās gan sarkanarmieši, gan bēgļi. Zaldāti ar
karodziņiem rokās kliedza: ātrāk, ātrāk, tūlīt spridzināsim, vācieši jau pie Biržiem. No
Krustpils stacijas vilcieni negāja, esot saspridzinātas vai sabombardētas sliedes. Mēs
un citi simti kājām gājām līdz Viļāniem. Tur kādu laiku palikām – laikam jau cerējām,
ka Daugava vai visu laiku slavinātā Sarkanā armija vērmahtu beidzot apturēs. Cara
armija taču pie Daugavas 1915. gadā to varēja...
Pēc pāris dienām redzējām, ka vācietis nāk virsū tikpat ātri kā aiz Daugavas. Pa
to laiku tēvs diezin kur bija sarunājis smago auto, kura īpašnieks vai šoferis bija tāds
pats bēglis. Atceros, ka caur Kārsavu pa lielu, taisnu, bruģētu ceļu devāmies iekšā
Krievijā. Laikam uz Ostrovu. Atkal bēgošu civilistu un karavīru tūkstoši. Uz robežas
neviens mūs neaizturēja, nekādu kordonu tur nebija.
Un tad pēkšņi priekšā uz kāda pakalna netālu no ceļa trīs vācu tanki, stobri pret
mums, granātas sprāgst tepat blakus. Mēs visi grāvī. Mašīna uz ceļa deg, mēs tālāk
kājām iekšā Krievijā. Brālis apšaudē bija nošķīries, pazudis. Tā līdz Opočkai. Nekā
ēdama nebija, šur tur mazi, mazītiņi kartupeļi. Pie Opočkas tikām lopu vagonos, mūs
atkal bombardēja. Aizbraucām līdz Vjazņikiem, tur apmēram divus mēnešus bez naudas,
bez maizes... Atkal ziņa – vācieši nāk, mēs uz Gorkiju. Tur atradās brālis, kuru domājām
bojā gājušu. Ēst nekur joprojām nedeva. No Gorkijas ar kuģīti līdz Ustjkamskai, tad pa
Kamas upi līdz Maškaras sādžai.
Mūs ar tēvu norīkoja dedzināt koka ogles. Tēvs, kvalificēts skārdnieks, milzīgās
šķilas kaut kā vēl kustināja, es vienkārši mocījos. Atdevu brigadierim savu pulksteni,
mani atlaida. Ubagojām pa apkārtni kartupeļus, vārījām tumi, ne gabaliņa maizes.
Man drīz palika 18 gadu, tūlīt klāt iesaukuma pavēste armijā. Bet es – Baltijas
žīds – un mani kā ne sevišķi uzticamu iedalīja darba kolonnā. Tur mūsu – baltiešu,
rietumukraiņu, baltkrievu – veselas rotas un bataljoni. Pienāca telegramma: tēvs miris –
no pārcilvēciskā darba un bada. Uz bērēm neatlaiž. Bads arī armijā, jo sevišķi darba
kolonnā. Noķērām suni, vārījām, cepām, garšīgi notiesājām. No kranča ādas es vairākas
ziemas cepures izbūru. Uz foto redzams.
Māte pēc kara uz Latviju atbrauca ātrāk. Kad es ierados Viesītē, viņa mani – miesīgu
dēlu sākumā pa durvīm nelaida, nepazina... Tagad jau mazdēli kā ozoli. Sieva man
latviete, no Sunākstes. Ebreju mēli esmu aizmirsis, neviena tautieša te vairs nav. Nav
arī mums – kara bēgļiem un mocekļiem – nekādu atvieglojumu kā citiem represētiem
Latvijā, Vācijā. Vai mēs cietām mazāk kā citi. Laikam mūs, izglābušos ebrejus, nežēlo
tādēļ, ka esam palikuši dzīvi.