Ekoloģiskā pieeja izglītībā - Latvijas Lauksaimniecības universitāte

Briede B., Pēks L. (2011) Ekoloģiskā pieeja izglītībā. Sērija Izglītības ekoloģija Jelgava, LLU, IMI.
Rītzs (Reetz, 1999, 2003), pamatojoties uz Rota (Roth) pētījumiem, kā arī
Ahtenhagena (Achtenhagen, 1975) un Meiera (Meyer, 1975) atziņām, iedala
kompetenci profesionālajā (Professionelle Kompetenz, berufliche Kompetenz,
Sachkompetenz, Fachkompetenz), metodiskajā, sociālajā un paškompetencē. Savukārt
Garleja (2006) atzīmē, ka kompetence strukturāli dalās profesionālajā, sociālajā,
individuālās attīstības jeb sociālkultūras kompetencē.
Metakompetences (komunikācija, pašattīstība, radošums, analīze, problēmu
risināšana) un refleksija kā tās galveno komponentu (zināšanas/kognitīvā,
funkcionālā, personīgā vai uzvedības, vērtību/ētiskā kompetences) sasaistoša darbība
ir akcentēta, parādot tās sakarībā ar profesionālo kompetenci (O’Reilly, Cunningham,
Lester, 1999).
Trīs galvenie un savstarpēji mijiedarbojošies kompetences veidi ir: individuālā (paš-,
sociokultūras), sociālā un profesionālā. Uz visiem trim veidiem attiecas refleksija un
metodiskā kompetence (Briede, 2009).
Pašreiz pētījumi par kompetenci ļauj to iedalīt sekojošos daļēji savstarpēji pārklājošos
veidos: meta, pamata, sociālā, profesionālā un paškompetence.
Kompetences veidu un izglītības balstu būtība (sk. 2. sadaļu) ļauj tos savstarpēji
sagrupēt ar piebildi, ka šo grupu jēdzieniskās satura daļas pārklājas.
Kompetences veidi Izglītības balsti
Meta, pamata, sociālā, profesionālā,
paškompetence
Mācīties zināt
Meta, profesionālā kompetence Mācīties darīt
Meta, sociālā kompetence Mācīties dzīvot kopā, mācīties
sadzīvot ar citiem
Meta, paškompetence Mācīties būt
Metakompetences ir nepieciešmas jebkuram kompetenču veidam un tās var nosaukt
par caurvijus kompetencēm. Tās ir refleksijas un metodoloģiskā kompetence.
113