You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Z. Rubene. Homo medialis kā izpētes fenomens pedagoģiskajā antropoloģijā 11<br />
Nenoliedzami, ka izmaiņas cilvēka tēlā kopumā rada izaicinājumus arī pedagoģijas<br />
zinātnei, kas par savu pamatuzdevumu uzskata cilvēka tapšanas un pilnveides<br />
veicināšanu noteiktos sociālos un kultūras kontekstos.<br />
Cilvēka pedagoģiskā tēla meklējumi mediju kultūras kontekstā ir kļuvuši par<br />
nopietnu pedagoģiskās antropoloģijas izpētes lauku jau kopš 20. gs. 90. gadiem, un<br />
arī zinātnieki Latvijā 2<strong>1.</strong> gs. sākumā ir pievērsušies šīs problēmas risināšanai.<br />
Izpētes problēma<br />
Pedagoģiskās antropoloģijas kā pedagoģijas zinātnes disciplīnas rašanās pamatā<br />
20. gs. 60. gados ir teorētiskajā diskursā pazīstamā atziņa par vienota un skaidra<br />
cilvēka tēla izzušanu mūsdienu zinātniskajā pasaules ainā. (Bēme, 2006; Огурцов,<br />
Платонов, 2004) Šī atziņa pamatojas uz zinātnes un tehnoloģiju attīstības rezultātā<br />
radītajām izmaiņām cilvēka pašizpratnē, kas ir tipiska mūsdienu pasaules garīgi<br />
zinātniskajai situācijai.<br />
Universāla cilvēka tēla trūkums ir cieši saistīts ar reliģiozitātes zaudējumu<br />
Rietumu kultūrā, kas, savukārt, veicina antropoloģiskā lepnuma neierobežotu<br />
attīstīšanos, visatļautību. (Bēme, 2006) Pedagoģijai šī problēma liek aktivizēt teorētiskos<br />
meklējumus cilvēka tēla izveidē, jo bez skaidras izpratnes par cilvēku tiek<br />
apdraudēta pašas zinātnes esamība.<br />
Respektīvi, pedagoģiskā antropoloģija 2<strong>1.</strong> gs. sākumā pievēršas 1) cilvēka kā<br />
homo educabilis būtības noteikšanai; 2) audzināšanu un izglītības jēdzienu būtības<br />
meklējumiem, pamatojoties uz transformēto cilvēka izpratni; 3) mūsdienu audzināšanas<br />
un izglītības specifikas atklāšanai, izmantojot ne tikai humanitāro un sociālo,<br />
bet arī dabaszinātņu arsenālu; 4) transformētā cilvēka pedagoģiskā tēla izpratnes<br />
konsekvencēm pedagoģijas teorijā un praksē. (Zirfas, 2004)<br />
Postmodernisma situācijas un mediju kultūras radītie izaicinājumi pedagoģijai<br />
rada nepieciešamību analizēt 1) normalitātes jēdziena izmaiņu nozīmi izglītības<br />
procesos; 2) prāta attīstīšanas un zināšanu apguves orientācijas maiņu uz socializācijas<br />
un sadarbības kompetenču apguves pedagoģisko veicināšanu reālajā laikā<br />
un telpā; 3) bērnu un jauniešu emocionalitātes attīstīšanu virtuālās komunikācijas<br />
un pieredzes telpā; 4) fragmentārisma un citādības pedagoģiskos nosacījumus;<br />
5) bioloģiskos, tehnoloģiskos un sociālkultūras priekšnosacījumus pedagoģijas<br />
problemātikas kontekstā.<br />
Pedagoģiskās antropoloģijas vispārīgs raksturojums<br />
Pedagoģiskā antropoloģija (grieķu val. anthropos – cilvēks; logos – pirmlikums,<br />
pasaules prāts, runa, attēlojums, definīcija utt.) atklāj audzināšanas un izglītības<br />
modeļu eksplicēto un implicēto saistību ar cilvēka tēlu; un otrādi – tā rāda, kā<br />
noteiktā laikmetā pastāvošie antropoloģiskie priekšstati veicina audzināšanas, izglītības<br />
un socializācijas procesu virzību. Pedagoģiskās antropoloģijas priekšmets<br />
ir cilvēks audzināšanas, izglītības attiecībās, t. i., cilvēka pedagoģiskā tēla izpēte.<br />
Pedagoģiskās antropoloģijas problemātika nav jauna Rietumu teorētiskajā<br />
diskursā – filozofu un vēlāk arī pedagogu vidē ir diskutēts par cilvēka izpratni saistībā<br />
ar audzināšana un izglītību. Pazīstamākās teorētiskās pozīcijas pedagoģiskajā
Change language