Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Z. Rubene. Homo medialis kā izpētes fenomens pedagoģiskajā antropoloģijā 13<br />
kā garīguma medijs, cilvēka kaislības, normas un tabu; 4) kulturalitāte – simboliskums,<br />
zīmju sistēmas, tradīcijas, citādais; 5) socialitāte – rituālu (ģimene, skola,<br />
dzimums, mediji) funkcionālais, koordinējošais, simboliskais, performatīvais aspekts<br />
pedagoģiskajā darbībā; 6) subjektivitāte – identitātes konstruēšana. (Wulf,<br />
2001; Zirfas, 2004)<br />
Taču īpaša uzmanība mūsdienu aktuālajā pedagoģiskajā domā tiek pievērsta<br />
diviem cilvēka pedagoģiskā tēla skatījumiem, kam pamatā ir informācijas un multikultūru<br />
sabiedrības radītās sociālās pieredzes transformācijas.<br />
Viens no tiem ir interreliģiskās mācīšanās jomā radies jēdziens homo xenosophicum<br />
– antropoloģiskā pozīcija kultūras un reliģiskās dažādības izaicinājumiem<br />
Rietumu sabiedrībai, komunikācijai ar citādo, svešā apziņas (ksenofobijas) minimalizēšanai,<br />
attīstot un atbrīvojot cilvēka kreatīvo potenciālu (Waldenfels, 1997), kā<br />
arī homo medialis kā tikumiskā pozīcija audzināšanai un izglītībai mediju kultūrā.<br />
(Rath, 2003)<br />
Cilvēka izpratne mediju kultūrā<br />
Mediju kultūra ir sociālās kulturoloģijas teorijas radīts jēdziens, kas apzīmē<br />
īpašu kultūras tipu informācijas sabiedrībā un tiek definēts kā informatīvi komunikatīvo<br />
līdzekļu kopums, ko radījusi cilvēce kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, kas<br />
veicina sabiedriskās apziņas veidošanos un personības socializāciju. Mediju kultūra<br />
pozicionējas arī kā sistēma personības pilnveidei – tikai tāda personība, kas spējīga<br />
lasīt, analizēt un novērtēt mediju tekstu, nodarboties ar mediju mākslu, apgūt jaunas<br />
zināšanas ar mediju palīdzību, var pašrealizēties šajā kultūrā. (Кириллова, 2005)<br />
Ir divas pieejas mediju kultūras skaidrojumam: 1) tiek uzsvērts mediju kultūras<br />
komunikatīvais aspekts; 2) akcentēta mediju loma ideoloģiskās darbības īstenošanā.<br />
Pirmā pieeja skaidro medijus kā komunikācijas līdzekļus visplašākajā izpratnē,<br />
ietverot šajā jēdzienā ne tikai masu komunikācijas līdzekļus, bet arī lietas un parādības,<br />
kas būtiski izmaina cilvēka komunikāciju ar apkārtējo pasauli (kā dabisko, tā<br />
sociālo) un reorganizē cilvēka pasaules uztveri un dzīvesveidu. Visi minētie mediji<br />
ir līdzekļi, kas tiek uzskatīti par cilvēka ārējo paplašinājumu, tiešu viņa ķermeņa<br />
orgānu un spēju turpinājumu. (Маклюэн, 2003)<br />
Taču problēma ir tā, ka mediji, kas sākotnēji kalpo par tā saucamo spēju pagarinājumu,<br />
galu galā sāk valdīt pār cilvēku – nevis lietas kalpo cilvēkam, bet gan<br />
cilvēks – lietām: cilvēka radītās tehnoloģijas veicina viņa paša spēju samazināšanos.<br />
(Маклюэн, 2003) Mediji tiecas pārņemt patērētāja apziņu, iegremdējot viņu iluzorā<br />
sapņu pasaulē. Mediju kultūras produktu patērēšanas procesā cilvēka spējas tiek<br />
it kā „iznestas” ārpus cilvēka, tās iegūst no cilvēka attālinātu loģiku un uzspiež šo<br />
loģiku cilvēkam, nerēķinoties ar viņa vēlmēm.<br />
otras pieejas pārstāvji uzsver medija kā zīmju sistēmas un teksta izpratni un<br />
skaidro to visplašākajā nozīmē – kā kultūras nesēju. (Барт, 1994) Tradicionālā<br />
teksta izpratne tiek paplašināta – tas pārkāpj savas robežas – daiļdarbā ierakstīto,<br />
sarunā pateikto. Visa pasaule tiek tekstualizēta, tekstam ir bezgala daudz nozīmju,<br />
kas plūst un mainās, un šī daudznozīmība rada kultūras atvērtību.
Change language