Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Z. Rubene. Homo medialis kā izpētes fenomens pedagoģiskajā antropoloģijā 15<br />
Padagoģiskā antropoloģija mediju kultūras kontekstā par savu mērķi izvirza<br />
sakarību noskaidrošanu starp jēdzieniem attīstība–komunikācija–mediji–audzināšana.<br />
(Spanhel, 2006)<br />
Personības pozicionēšanās sociālajā sistēmā notiek, pateicoties komunikācijai<br />
– tā ir saistīta ar cilvēka pamatspēju skaidrot zīmes, konstituēt nozīmes ar zīmju<br />
palīdzību. Šī spēja ir arī mediju lietojuma fundaments. Turklāt tieši pedagoģiskā<br />
darbība veicina cilvēka spēju komunicēt ar apkārtējo pasauli. Respektīvi, ikviens<br />
audzināšanas akts pēc būtības ir vērsts uz komunikācijas prasmju veicināšanu.<br />
(Spanhel, 2006) Tādējādi mediju audzināšanas procesā pēta antropoloģiski pamatotas<br />
komunikācijas pilnveides iespējas mediju konstruētā ikdienas pasaulē.<br />
Pedagoģiskajā antropoloģijā cilvēks bieži tiek skaidrots kā „atvērtais jautājums”<br />
– respektīvi, būtne, ko nav iespējams definēt un noteikt. (Bollnow, 1966)<br />
Homo medialis perspektīvā cilvēks top par vēl „atvērtāku” būtni, jo mediju kultūra<br />
piedāvā viņam nebijušas iespējas – tā rada jaunas pasaules izziņas, dzīves vadīšanas,<br />
pašrealizācijas, pašizziņas, pašattēlošanās, saprašanās un sadzīvošanas formas. Taču<br />
vienlaikus cilvēkam tiek izvirzīti jauni uzdevumi, izaicinājumi un problēmas, kas<br />
nav risināmas bez pedagoģiskās iedarbības.<br />
Mediji rada mūsdienu kultūras attīstības priekšnosacījums un izpaužas kā šīs<br />
attīstības sekas – kā komunikācijas starpnieki tie ir gan kultūras attīstības, gan<br />
cilvēka mācīšanās spēju tālākattīstības nosacījums, kas savukārt veicina pašu<br />
mediju progresu. (Spanhel, 2006) Mediji izmaina pedagoģiskos mērķus un darbību<br />
perspektīvu, tādējādi izaicinot pedagogus radīt jaunus audzināšanas un izglītības<br />
uzdevumus.<br />
Secinājumi<br />
Antropoloģiskās pamatattiecības cilvēks–mediji savā vēsturiskajā un aktuālajā,<br />
vispārīgajā un biogrāfiskajā tvērumā ir saprotamas kā mijdarbība starp mediju<br />
kultūras izaicinājumiem un ierobežojumiem un pedagoģiskās darbības rezultātiem.<br />
(Spanhel, 2006)<br />
Šī mijdarbība rada nepieciešamību uzdot vairākus pedagoģijas zinātnei būtisku<br />
jautājumus: 1) kā iespējams ar pedagoģiskiem līdzekļiem pilnveidot cilvēka mediju<br />
kompetenci straujās un bieži vien neparedzamās mediju attīstības kontekstā?<br />
2) kādus specifiskus uzdevumus izglītībai izvirza mediju kultūra? 3) kādas iespējas<br />
mediji piedāvā cilvēku mācīšanās spēju ierobežojumu pārvarēšanai? 4) kā iespējams<br />
pilnveidot un padarīt efektīvākus mediju nosacītos audzināšanas un mācību procesus<br />
ar pašu mediju lietošanas palīdzību? 5) kādi mācīšanās mērķi ir izvirzāmi cilvēkam<br />
un uz kādiem audzināšanas ideāliem tiekties sabiedrībai, lai cilvēks mūsdienu<br />
mediju pasaulē piedāvātās iespējas izmantotu pilnībā un spētu pārvarēt tās sniegtos<br />
izaicinājumus, problēmas un apdraudējumus.<br />
LITERATūRA<br />
<strong>1.</strong> Bēme g. (2006) Humānisms un mūsdienu cilvēks. Skolotājs, 2006, Nr. 5, 5.–10. lpp.<br />
Rīga: Raka.<br />
2. Bollnow o. F.(1966) Sprache und Erziehung. Stuttgart: Kohlhammer.
Change language